1. diena

Ierodoties Stanstedā, secinām, ka ekspreša biļetes, ko esam nopirkuši tiešsaistē, šeit neviens īsti nepārbauda. Tāpat neviens (vismaz lidostā) arī nebrīdina par izmaiņām vilcienu grafikos un slēgtajām stacijām, tāpēc mēs nezinām, ka mūsu izkāpšanas stacija ir mainījusies, un rezultātā no Stanstedas ekspreša izkāpjam nevis pie savas viesnīcas, kā bija plānots, bet gan teju pašā Lȯndōnas centrā – Liverpūlstrītā.

Nu, nekas! Tāpat bijām lēmuši pa pilsētu braukt ar metrȯ, un šī tad nu izrādās laba iespēja sākt iepazīties ar lietu kārtību. Šeit arī uzzinām par izmaiņām ne tikai virszemes dzelzceļa, bet arī metrȯ kustībā, kuŗas ieviesīs savas kȯrekcijas arī mūsu plānos.

Pirmie iespaidi par Lȯndōnas metrȯ? Pūļi. Šaurība. Stindzinoši auksts caurvējš pēkšņi mijas ar karstu bezgaisa tveici. Beidzot saprotu, kāpēc Lȯndōnas metrȯ tautā ir iesaukts par Cauruli (the Tube). Tieši tāda ir sajūta, tur atrodoties.

Diemžēl neplānotais brauciens ar metrȯ iecērt pamatīgu laika robu mūsu grafikā un liek mums pamāt ardievas pusdienām ieplānotajā ēstuvē. Tā vietā mums nākas iztikt ar to, kas ir acu priekšā – Burgeŗu karali (Burger King). Un tad jau jožam tālāk atpakaļ uz pilsētas centru, jo mums kabatu dedzina biļetes uz Tisō kundzes muzeju.

Ierodoties pie muzeja durvīm, pirmoreiz sastopamies ar tūristu pūļiem, kas rindām vien stāv, lai tiktu pie iespējas nopirkt biļetes uz muzeju. Bet mēs par biļetēm jau esam samaksājuši, kaut reālu biļešu mums nav, tikai rēķins. Kad beidzot saprotam, pa kuŗām durvīm paredzēta ieeja tādiem zvēriem kā mēs (dažādas durvis tur ir vismaz piecas), dabūjam reālas biļetes pēc īsas pastāvēšanas rindā (tā vietā, lai stāvētu “mirstīgo” rindā, kas, kā rādās, nebeidzas nekad), dodamies iekšā.

Arī Tisō muzeja iekšpuse mūs sagaida ar pūļiem, tomēr tas netraucē mums nofȯtȯgrafēties ar vienu otru slavenību – vai vismaz tās atdarinājumu vaskā (aktrises-lēdijas gados ir “mana zapte”[1]) – un pat atveidot pašiem savas rokas vaskā! (cerams, ka tās izturēs mājupceļu!).[2] Diezgan interesanta ir atrakcija “Lȯndōnas gars” (The Spirit of London) ar ātru pārskrējienu pār vēstures spilgtākajām lappusēm, turpretī animācijas kinȯizrāde par Marvel supervaroņu tēmu, kuŗa šeit lepni dižojas ar četru dimensiju (4D) nosaukumu, mani atstāj diezgan vienaldzīgu. Ūdens pašļakstīšana un gaisa pūšana uz kakla vēl nenozīmē 4 dimensijas![3]

Pēc Tisō kundzes muzeja abi esam sāpoši, izsalkuši un teju beigti, tāpēc dienas kārtībā nākamais punkts – ieplānotās vakariņas restȯrānā Nando’s. Ēst ir tik labi! It īpaši, kad ēdiens ir garšīgs, apkalpošana ir laipna un interjers – patīkams, ja ne tas troksnis! Kopumā ļoti jauka vieta, ko pie izdevības varam ieteikt arī citiem ceļiniekiem.

Pašā vakarā vēl izejam naksnīgā pastaigā pa Lȯndōnu un Haidparku, un, secinājuši, ka mūsu kājas mūs mirī nost, dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

___________________________________________________________

[1] angļu val. my jam

[2] Mājupceļu rokas izturēja, tomēr gravitācija mūs pievīla un tās mazliet apskādēja jau pēc galamērķa sasniegšanas

[3] Vēlāk uzzinu, ka tur klāt bijusi vēl arī kaut kāda ne gluži patīkama duršana sānos. Cik labi, ka es ar savu krȯkȯdila ādu to nejutu!