Trešo ceļojuma dienu iesākam līdzīgi kā iepriekš – ar kruasāniem, rȯzīņu maizītēm un ȯrānijām[0]. Kad esam iestiprinājušies, kāpjam jau ierastajā metrȯ un dodamies uz, iespējams, pasaules visslavenāko pili – Versaļu.

Tur nonākuši, stājamies aci pret aci ar lielāko ķezu, kas izriet no augstas tūrisma slavas: rinda uz iekļūšanu pilī ilgst ne vairāk un ne mazāk kā stundu un piecas minūtes. Saulē. Uz bruģa. Vienā no karstākajām dienām Francijas vēsturē[1]. Turklāt mums kabatā jau ir ieejas biļetes… tāpat kā visiem pārējiem, kas nosacīti ȯrganizētā līkloču pūlī stāv mums priekšā. Šis notikumu pavērsiens mūs it kā pat nepārsteidz, tomēr tas izsit no sliedēm[1a], un pili sasniedzam jau sakarsuši, nostāvējušies un mazliet paguruši – tas nav ideāls stāvoklis vēstures pieminekļa baudīšanai.

Man šķiet, šis attēls kȯmentārus nepaģēr…

Iespējams, šis apstāklis ir lielā mērā vainojams pie mūsu kopiespaida par pili (un dārzu, bet par to pēc brīža), jo, godīgi sakot, esam vīlušies. Nekādi nevaram izbēgt no salīdzinājuma ar mūsu pašu Rundāles pili, kas celta tieši pēc Versaļas parauga. Tad nu, īpaši neliekuļojot, piedāvāju salīdzinājumu.

Kas Versaļā ir tāds, kā Rundālē nav vispār? Jā, ir skaista karaliskā kapela (Chapelle Royale), ir ōperas zāle (kuŗu mums redzēt neizdodas) un labi videȯ, kur uzskatāmi redzama pils vēsture. Kas Versaļā ir greznāks (lasi: lielāks) nekā Rundālē? Karaļa un karalienes guļamistabas (salīdzinājumā ar Rundāles hercōga un hercȯgienes istabām), Spoguļu galerija[1b], žilbinoši spožie zelta vārti[2] un viena otra glezna[3]. Kas Versaļā ir apmēram tāds pats kā Rundālē? Nebeidzamas istabas ar dažādas krāsas sienām, autentiski noputējušām mēbelēm un veselu gūzmu augstmaņu pȯrtretu, kas tādam vēstures analfabētam kā es izsaka sāpīgi maz[4].

Ko Rundālē var apskatīt tādu, ko nevar redzēt Versaļā? Zelta zāli, Rožu zāli, Balto zāli. Vai man turpināt? Spēļu istabas, mazgāšanās telpas, apkures sistēmu un pat tualetes. Jā, mums tādas lietas interesē.

Un tad mēs nonākam pie pils dārziem, kur arī neiztikt bez pārsteigumiem. Pirmais no tiem – mums piederošā biļete (kā daļa no lielāka caurlaižu kȯmplekta) izrādās nederīga, jo piektdienās Versaļas dārzs kļūst par Jardins musicaux (muzikālajiem dārziem) un uz šo unikālo piedzīvojumu biļete jāpērk atsevišķi[5]. Nu, labi, nopērkam biļetes un ejam iekšā, lai atklātu visu maģiski brīnumaino burvību, ko rada saujiņa parkā skanošu klasiskās mūzikas darbu[6]. Esam daudz dzirdējuši par dārzā esošajām skaistajām strūklakām, taču no visa lielā klāsta 77 ha dārzā un 55 dažādu ūdenstilpņu vidū darbojas tieši trīs strūklakas. Visskaistākās un interesantākās dārza strūklakas, protams, paliek nekustīgas, jo ir rezervētas šprȯtu mīļotājiem, kas šurp dodas nedēļas nogalēs.

Ar brȯnzu klātais titāns Enkelāds tiek ieslodzīts zemē pēc sakāves Zeva priekšā. Interesanta strūklaka. Žēl, ka nedarbojas…

Kad esam tikuši cauri dārza maršrutam, esam pārkarsuši, izslāpuši, noguruši un diezgan izbesīti – gan karstuma, gan kopējās vilšanās kȯntekstā, gan arī tāpēc, ka esam šeit pavadījuši daudz laika un būtu tomēr gribējies paspēt uz kādu no Trianōnām, uz Karalienes ciematiņu vai vismaz Kariešu galeriju. Bet nekā – tādiem, kādi esam, arī jābrauc projām.

Tad nu tā. Es biju Versaļā. Man ir viedoklis. Vai es nožēloju šo ceļojuma daļu? Nevaru to pilnīgi nožēlot, jo viss piedzīvotais mani bagātina un viedoklis bez pieredzes ir tāda tukša muldēšana. Vai es gribēšu turp braukt vēl kādreiz? Nezinu. Būtu nopietni jāpadomā. Droši vien nē.

[0] Ȯrānija jeb franciski oranais ir īpašas fȯrmas smalkmaizīte ar aprikōzēm, kas nosaukta par godu kādam Rietumalžīrijas sȯciȯkultūras reģiōnam.

[1] Labi, labi, es mazliet dramatizēju. Bet tikai mazliet – rīta pusē no Sahāras atpūsto gaisa masu izraisītais karstums vēl nav kļuvis pilnīgi neciešams. Viss pārējais gan ir balta patiesība.

[1a] Pēc tam, kad itāļi – kas, atgādināšu, nav gluži pasaulslaveni ar savām ȯrganizatōru dotībām – mums ir parādījuši, kā vajag ȯrganizēt satiksmi tādos ȯbjektos kā, piemēram, Vatikāna muzeji, kur, šķiet, vienlaicīgi vēlas iekļūt puspasaules, mēs Versaļā bijām gaidījuši kaut ko maziet… labāk attīstītu par vienu vienīgu rindu bez skaidra sākuma un galamērķa.

[1b] Un tā pati izklausās smalkāk, nekā ir patiesībā, jo spoguļu paskats, jāteic godīgi, ir visai bēdīgs.

[2] Rundāles pilī gan man, gan sievai (katram savu iemeslu dēļ) īpašs brīdis ir tieši ieiešana pa pils vārtiem. Tur gribas kādu brīdi pakavēties, paraudzīties apkārt, un pasmelties mazumiņu šī je ne sais quoi. Versaļā mums šāda iespēja ir liegta, jo vārti ir slēgti un ieiešana pilī tiek ȯrganizēta caur kaut kādiem pakšiem.

[3] Kronēšanas zāle savu nosaukumu, kā šķiet, gūst no gandrīz visas sienas izmērā esošās Ž. L. Davida „Napȯleōna kronēšanas”, taču tā arī ir tikai kōpija (pirmveidojums, protams, atrodas Luvrā).

[4] Luija XIV pȯrtretus atskatāmies ad nauseam tik daudz dažādās variācijās, ka jau itin viegli sākam tos atpazīt pa gabalu, savukārt tādi spoži persȯnāži kā Elizabete Šarlȯte de Bavjēra, karaļa brāļa otrā sieva, kas ģimenes kopbildē uzgleznota ar visu dubultzodu, mums jau ir pārmēru augsta pilȯtāža.

[5] Vai ir jūtams sarkasms? Piedodiet, es citādi nespēju.

[6] Jāatzīst, ka franču karaļnama vēsturiskajā centrā skanošs „Priesteris Cādȯks”, ko Hendelis uzrakstīja Lielbritānijas karaļa Džȯrdža II kronēšanai, šķiet… nepiemērots attiecīgajai vietai. Domu jau es saprotu – karaļi paliek karaļi, bet ir taču kaut kāda atšķirība…

No Saules karaļa Luija XIV palikusi tikai galva…