Ir sestdiena, un abas tuvējās maiznīcas ir slēgtas, tāpēc mums brokastīs jāiztiek ar sviestmaizēm. Neko darīt, c’est la vie! Mums šai dienai ir apjomīgi plāni, tāpēc pakavējamies tikai tik daudz, lai pienācīgi sagatavotos visa ceļojuma karstākajai dienai, un dodamies uz pilsētu.

Pats pirmais apmeklējums, iespējams, ir arī vissvarīgākais šajā dienā – Svētā kapela (arī Sentšapela, Sainte-Chapelle). Kapelas skaistums un izjūtas, kas rodas, to redzot, nav aprakstāmas vārdos. Apakškapelā zilie griesti nosēti ar zelta heraldiskajām lilijām (fleur de lys), bet augškapelā – ar zelta zvaigznēm[1]. Augstās vitrāžas un rȯzetes logs ataino dažādas Bībeles ainas no Pirmās Mōzus grāmatas līdz pat Atklāsmei.

Neviena fȯtȯgrāfija nespēj atspoguļot Sentšapelas krāšņumu. Tas noteikti ir jāredz savām acīm.

Kas tā tāda par kapelu? Franču karalis Luijs IX (arī svētais Luijs) bija visai dievbijīgs – tik ļoti, ka nolēma no Kȯnstantinȯpōles[2] iegādāties dažādas svētās relikvijas no Kristus ciešanām, tostarp ērkšķu kroni un gabalu no Kristus krusta[3]. Tik svētus priekšmetus, saprotams, nevar glabāt kuŗā katrā slotu skapī, tāpēc karalis lika iepriekšējās kapelas vietā savā Parīzes pilī uzcelt Svēto kapelu, kur šīs relikvijas glabāt. Ja kādam šķiet, ka celt divstāvu ēku ar skulptūrām, ciļņiem,  gleznojumiem un vitrāžām 15 m augstumā šķiet mazliet par traku, ņemot vēra, ka tas viss kopā nav nekas vairāk kā glȯrificēta dārgumu lādīte, tad varu nomierināt – visa Svētās kapelas būvniecība karalim Luijam izmaksāja trīsreiz mazāk nekā relikviju iegāde. Tur atrodoties, kaut pavisam uz neilgu brīdi pārņem sajūta, ka esmu nokļuvis kādā pasaku valstībā, kur viss ir skaistāk un cēlāk. Tomēr arī šī pasaku valstība reiz ir jāatstāj.

Turpinādami ceļu, noejam gaŗ Dievmātes katedrāli, taču tuvumā tai piekļūt nav iespējams, jo pēc ugunsgrēka viss ir norobežots. Tad nu mēs tikai uzmetam šai, iespējams, visslavenākajai pasaules baznīcai dažus sērīgus skatienus un dodamies tālāk uz tuvumā esošo grāmatnīcu „Shakespeare and Company”. Šis angļu grāmatu veikaliņš ir gluži kā anglȯfōna saliņa pašā Parīzes viducī. Mums veicas, un šaurās, pilniem grāmatu plauktiem piekrautās veikaliņa ejas nav ļaužu pārpilnas, tāpēc arī šeit rodas atsevišķas valstības iespaids – taču jau pavisam citā veidā. Šekspīra grāmatu bodīti ir vērts apmeklēt ikvienam grāmatmīlim pat tad, ja – gluži tāpat kā mēs – nemaz neplāno tajā kaut ko pirkt.

Iegrimstam Parīzes Latīņu kvartālā, kur kā ȯrientieŗus esam izvēlējušies divas baznīcas – Sv. Severīna un Sv. Stefana kalna baznīcu. Svētā Severīna baznīcā (Saint-Sévérin) pirmoreiz sastopamies ar ambulatōriju – brīvi pieejamu eju, kas apiet apkārt visai baznīcai, tajā skaitā altāŗdaļai. Šāds arhitektūras risinājums mūs šȯkē, īpaši jau brīdī, kad kristību laikā attopamies priesterim aiz muguras[4]! Savukārt Sv. Stefana kalna baznīca (Saint-Étienne-du-Mont), kur atrodas sv. Genȯvefas[5], Blēza Paskāla un Žana Rasina kaps, ir pēdējā Parīzes baznīca, kuŗā vēl saglabājusies t.s. koŗa siena. Tā fiziski un simbōliski nodala altāŗdaļu no joma, kur atrodas draudze. Šī koŗa siena tad arī ir galvenais apskates ȯbjekts, jo par spīti tam, ka ir veidota no akmens, tā šķiet tik viegla, ka varētu pārvarēt pat zemes pievilkšanās spēku.

Parīzes Panteōnā ieejam visai prȯzaisku iemeslu dēļ – tas atrodas tieši pretī Sv. Stefana kalna baznīcai un ieejas maksu sedz mūsu izvēlētā Parīzes muzeju kopbiļete. Šī agrīna neȯklasicisma stila celtne, kuŗas fasāde veidota, iedvesmojoties no Romas Panteōna, un kas sākotnēji tika būvēta kā baznīca sv. Genȯvefai, mūsdienās kalpo kā mauzȯlejs, kur apglabātas izcilas franču persȯnālijas – piemēram, Vȯltērs un Ž. Ž. Rusō, E. Zȯlā un V. Igō, L. Brails un A. Dimā (tēvs), P. Kirī un M. Sklȯdȯvska-Kirī. Šeit uzstādīta arī piemiņas plāksne Antuānam de Sent-Ekziperī, kuŗš lidojuma laikā pazuda bez vēsts. Šeit sāk šķist, ka, ja vien ķīmiķiem un fiziķiem būtu savi, ar Baznīcu nesaistīti svētie, Kirī pāris noteikti nopelnītu goda vietu to vidū – uz viņu kapiem salikts īpaši daudz ziedu un dažādu pagodinošu zīmīšu.

Parīzes Panteōnā izvietotais Fukō svārsts neapgāžami pierāda, ka pasaule patiešām griežas ap manu nabu (šī gan ir sākotnējā svārsta kōpija, bet tomēr).

Pēc pusdienām[6] gaita mūs ved uz Luksemburgas dārziem, kur uztuŗamies vien neilgu brīdi: ir otrā karstākā diena Parīzes novērojumu vēsturē, un mēs izmantojam iespēju kaut uz vissīkāko mirkli koku zaru paēnā patverties no tveicīgi nospiedošās saules, kā arī uzpildīt savus dzeŗamā ūdens krājumus. Un tad jau turpinām ceļu uz Sv. Sulpīcija baznīcu (Saint-Sulpice). Arī šajā baznīcā līdzīgi kā citās atrodam ambulatōriju un brīvi stāvošu kanceli, kuŗai pretī atrodas īpaša kokgriezumiem rotāta VIP lōža ar milzīgu krucifiksu, un pat pulksteni ērģeļu prȯspektā[7]. Tomēr slavena šī baznīca ir ar savu astrȯnōmisko gnȯmōnu. Man uzreiz jāatzīst, ka šī ȯbeliska un baznīcas grīdā ievilktās līnijas izmantošanas principi man skaidri nekļūst ne par matu; es saprotu tikai tik daudz, ka ar tā palīdzību ir iespējams precīzi aprēķināt Lieldienu datumu.

Šīsdienas apskati noslēdzam ar Sv. Ģermāna pļavu baznīcu (Saint-Germain des Prés)[8], kas interesantā kārtā sasaucas ar Svēto kapelu, jo arī šeit zilos griestos kā zelta zvaigznes ir izsētas heraldiskās lilijas. Neko daudz vairāk arī neredzam, jo baznīcā notiek visaptveŗoši atjaunošanas darbi. Tad nu dienu noslēdzam, izmisīgi cerēdami, ka sinȯptiķu prȯgnōzes piepildīsies un karstais laiks nu būs beidzies.

[1] Zelta lilijas zilā laukā ir franču karaļu simbōls. Apakškapelā griesti kalpiem atgādina, ka virs viņiem stāv karalis. Augškapelā par karali augstākas ir tikai zvaigznes…

[2] Vēsture palabo, ka patiesībā tas notika ar Venēcijas starpniecību, jo Latīņu imperatōrs Balduīns II de Kurtenē naudas trūkuma dēļ jau bija ērkšķu kroni ieķīlājis venēciešiem.

[3] Diskusijas par šo relikviju autentiskumu lai paliek citiem, gudrākiem ļaudīm. Tie abi, kas ir lasījuši manu Romas ceļojuma aprakstu, zina, ka es jau esmu par šo tematu izteicies iepriekš.

[4] Kȯnkrētais priesteris gan neizrādīja, ka mēs viņam traucētu, arī tad, kad spraucās mums gaŗām, lai tiktu pie uzglabātā sakramenta (es pārspīlēju tikai mazliet). Tomēr nākamajās baznīcās, kuŗās arī bija šāds ambulatōrijs, jau manījām zīmes ar stingru lūgumu reliģisko ritu laikā tur nevazāties.

[5] Tas ir īpaši svarīgi tādēļ, ka svētā Genȯvefa (jeb Ženevjēva) ir Parīzes pilsētas svētā aizbildne.

[6] Šeit es ietuŗu visu laiku visfranciskākās pusdienas: pirmajā ēdienā escargot, pamatēdienā steak tartare un desertā tarte tatin.

[7] Šādus pulksteņus redzam vairākās baznīcās un nekādi netiekam gudri, kam tie paredzēti – mūžam steidzīgajai draudzei vai arī priesterim, kuŗš nedrīkst sprediķot pārāk ilgi?

[8] Jeb Sv. Žermēna pļavu baznīcu. Jeb vienkārši Senžermendeprē. Tfu.

Sv. Stefana kalna baznīca ir vienīgā vieta Parīzē, kur vēl saglabājusies koŗa siena.