Ceļojuma piektās dienas rītā kārtīgi iepazīstam franču sabiedrisko transpȯrtu, it īpaši dzelzceļu, jo nu beidzot vairs nevaram iztikt ar metrȯ vien. Lai nokļūtu tur, kurp mēs dodamies, ir vajadzīgs vilciens. Parīzes Liōnas dzelzceļa stacijā pirmoreiz mūžā nonākam situācijā, kad nevar uzticēties tam, ko rāda stacijas tablȯ[1], taču pēc nelielas maldīšanās pa staciju beidzot nonākam vietā, par kuŗu esam diezgan pārliecināti, ka tiksim uz mūs interesējošo vilcienu. Tik tiešām, drīz jau tas ir klāt, un mēs kopā ar veselu baru citu ceļabiedru kāpjam divstāvīgā vilcienā, lai dotos Mȯntaržī virzienā[2].

Izkāpjam stacijā Fontainebleau-Avon un rimtā pastaigas solī dodamies uz šīsdienas galveno apskates ȯbjektu – Fȯntenblō pili. Ceļš ved caur jauko Avōnas pilsētiņu un, tuvojoties dārzam, caur jauku parku. Karstais laiks ir mazliet mitējies, un mēs jūtam – šī būs laba diena.

[image error]

Lūk, tādas parādes kāpnes es saprotu!

Atrazdamies Sv. Helēnas salā, Napȯleōns Bȯnaparts 1816. gadā par Fȯntenblō pili (Château de Fontainebleau) raksta, ka tas ir „patiesais karaļu mājoklis, gadsimtu nams”[3]. Un man, vai ziniet, ir ar visu sirdi jāpiekrīt. To, ko mēs gribējām un nedabūjām Versaļā, mēs dabūjam šeit, Fȯntenblō pilī, kas XII gs. aizsākusies kā Francijas karaļu iemīļots medību nams, bet vēlāk izveidota par kārtīgu pili ar skaisti apzeltītiem vārtiem, masīvām, izliektām parādes kāpnēm, zilu jumtu un visu, kas vajadzīgs kārtīgai pilij. Un, kas nav mazsvarīgi, tas viss ir apskatāms bez šaušalīgiem ļaužu pūļiem, kur uz priekšu var tikt, vienīgi laižot darbā elkoņus. Fȯntenblō 2 : Versaļa 0.

Kā jau ikviena vēsturiska celtne, kuŗas darba mūžs mērāms gadsimtos, arī Fȯntenblō pils ir daudzkārt pārbūvēta un pārveidota, un pirmajā mirklī ir grūti aptvert, kā šī vieta varētu būt izskatījusies vienā vai citā vēstures periōdā. Tomēr Francijas valdnieki ir bijuši izpalīdzīgi ļaudis, jo katrs savus pārbūvējumus apzīmogojis ar mȯnȯgrammu, pēc kuŗas itin viegli nomanāms: galeriju izveidojis karalis Fransuā I, kādā salōnā pirkstu pielikusi Marija de Mediči vai Marija Antuanete, bet balles zāli Anrī II no vienas vietas apzīmogojis ne tikai pats ar savu mȯnȯgrammu, bet arī ar savas galvenās brūtes (maîtresse-en-titre) Diānas de Puatjē simbōlu[4]. Un jāteic, ka šīs telpas ir patiešām skaistas, tajās gribas kādu brīdi uzturēties, pabūt šajā vēstures mȯmentuzņēmumā un padomāt par to, kā reiz dzīvojuši pasaules varenie. Fȯntenblō 3 : Versaļa 0.

Tomēr visu Fȯntenblō pils apskati caurstrāvo vārds „imperatōrs”, un no Napȯleōna klātbūtnes šeit neizbēgt[5]. Interesanti, ka šī ir vienīgā pils, kur atrodam imperatōra izveidotu troņa zāli, jo pirms Napȯleōna un attiecīgi karaļu pilīs par tādu kalpo… karaļa parādes guļamistaba. Vai es esmu vienīgais, kuŗam šķiet, ka vārdiem „parādes” un „guļamistaba” nav nekas darāms vienā un tajā pašā teikumā? Bet tādi bij’ laiki… Ak jā, šeit redzam arī imperatōra vannasistabu. Fȯntenblō 4 : Versaļa 0.

Pēc pils apmeklējuma apmetam loku pa apkārt izvietoto parku un dārzu, gaŗām karpu dīķim, kur dzīvo reālas karpas (Fȯntenblō 5), un visai raitā solī dodamies atpakaļ uz dzelzceļa staciju, lai atgrieztos Parīzes ieliņās, jo mums priekšā ir vēl viens neiztrūkstošs apskates ȯbjekts – Triumfa arka.

[image error]

Kuŗš izveidoja šo galeriju? Karalis Fransuā I? Nevar būt! Kā Tu zināji?

To, cik patiesībā milzīga ir Parīzes Triumfa arka (Arc de Triomphe), es saprotu tikai tad, kad to redzu savām acīm. Tā paceļas augstu virs apkārt esošajām daudzstāvu ēkām, un, lai tiktu uz skatu laukumu, kas izvietots arkas virspusē, jāpievar nopietns kāpiens pa trepēm, kuŗas nav paredzētas vājsirdīgajiem. Tomēr pūles ir sirdsklauvju vērtas, jo no skatu laukuma paveras aina, kas neapšaubāmi pārspēj Eifeļa torņa sniegumu[6]. Šeit pat ir izvietots 360° ainavas skaidrojums, kas piešķiŗ dažādajiem Parīzes jumtiem identitāti un ļauj saprast, uz ko tad es raugos vēl bez Francijas slavenākā tūristu slazda.

Ar šausmām noraugāmies, kā parīziešu autȯmašīnas pārvietojas pa Triumfa arku aptveŗošo rȯtācijas apli[7], kādu brīdi pakavējamies pie Nezināmā kaŗavīra memȯriālā kapa arkas pakājē un atgriežamies dzīvoklī, lai dotos pie miera.

[1] Ja tablȯ mūs sūta uz vienu stacijas sektōru, bet darbinieks uz pavisam citu, kam lai tic? Latvijā es droši vien ticētu tablȯ. Parīzē, kā izrādās, ir jātic stacijas darbiniekam.

[2] Atgādinājums visiem, kas Francijā vēlas kaut kur doties ar vilcienu: pirms iekāpšanas vilcienā biļetes ȯbligāti ir jākȯmpȯstrē. Tas jādara gan ar lielfȯrmāta vilciena biļetēm, gan arī mazbiļetītēm no metrȯ biļešu aparāta, kuŗas izskatās kā sīkas papīra stērbelītes, un kuŗas es līdz šai dienai nezinu, kā var nokȯmpȯstrēt. Bet kȯmpȯstrēt vajag. Mums paveicās ar saprotošu kȯntrȯlieri, kas noticēja mums, muļķa tūristiem, kad teicāmies nezinām, ka biļeti vajag kȯmpȯstrēt, taču jums var arī nepaveikties.

[3] « La vraie demeure des rois, la maison des siècles. » (Napoléon à Sainte-Hélène, août 1816).

[4] Nezinu gan, ko par to domāja karaļa sieva, Katrīna de Mediči? Laikam jau neko labu, jo pēc karaļa nāves viņa sava nelaiķa vīra mīļākajai rieba, cik vien spēka.

[5] Par viņa vadībā veiktiem pils pārveidojumiem liecina ne tikai burts N, bet arī zelta bites, ko Napȯleōns izvēlējies, jo tās simbȯlizē impērijas nemirstību un augšāmcelšanos. Reizēm tā interesanti gadās ar tiem simbōliem…

[6] Visupirms jau tāpēc, ka no Triumfa arkas Parīze ir redzama ar Eifeļa torni.

[7] Tajā ir kādas sešas braukšanas joslas, neviena no tām nav iezīmēta, un pa to ņigu ņegu iet ne tikai autȯmašīnas, bet arī autȯbusi un smagās mašīnas tādā veidā, kas vairāk līdzinās bišu spietam nekā ȯrganizētai satiksmei.

[image error]
Kas mani vieno ar Napȯleōnu? Nē, nevis kȯmpleksi, bet gan siltas jūtas pret šo pili.