“Es būšu laimīgs, kad pabeigšu skolu, kad iemīlēšos, kad iestāšos ūniversitātē un varēšu studēt, ko vēlos, kad darīšu darbu, kas patīk, kad, kad, kad… kad izdošu savu pirmo grāmatu, lūk, tad gan es būšu laimīgs!”

Pirmais instinkts ir sacīt, ka tā domājam mēs visi. Tomēr es nezinu, kā domā citi, zinu tikai to, kā domāju pats. Un varu droši apgalvot, ka šādas domas man dažādos dzīves posmos ir bijušas raksturīgas. Šodien jau kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik tās maldīgas.

Izdot savu grāmatu – tas bija mans bērnības sapnis, kas reiz šķita tik tāls un neaizsniedzams kā Dullajam Daukam horizonts. Šķita, ka tajā tālajā dienā (kuŗa nekad nepienāks), kad veikalu plauktos gulēs grāmata, ko rotās mans vārds, es būšu sevi pierādījis un būšu patiesi laimīgs.

Man ir 21 gads. Kopš pagājušās piektdienas mana grāmata “Koncertflīģelis” guļ veikalu plauktos. Šodien veselus desmit tās eksemplārus pārnesu mājās. Varbūt es esmu kaut ko pierādījis, taču nav īsti saprotams, kam un ko. Skaidrs ir tikai tas, ka es pavisam noteikti neesmu sasniedzis kaut kādas metaforiskas virsotnes, pēc kuŗām nu varētu “mirt laimīgs”. Es neesmu ne laimīgāks, ne nelaimīgāks par to, kāds biju pirms nedēļas. Starp mani pirms nedēļas un mani tagad vispār nav pārāk liela atšķirība.

Kad bērnībā domāju par kaut kā sava izdošanu, tā vienmēr bija grāmata – vienskaitlī. Tas šķita kaut kas tik neiespējams, ka viena grāmata jau līdzinājās brīnumam. Tomēr tagad es vēlos sacīt – mana pirmā grāmata. Gribu cerēt, ka tai sekos vēl citas, jo man nepavisam nav aptrūcies stāstu, ko citiem pavēstīt. Taisnība ir tiem, kas salīdzina dzīvi ar ceļu – tas aizvijas tālumā, un gājējs neredz tam galu.

Bet kad tad es būšu laimīgs? Kad man pietiks? Vai tad, kad būšu izdevis divas, trīs, piecas, četrdesmit septiņas grāmatas? Vai tad, kad pēc manu grāmatu motīviem tiks uzņemta kinofilma? Vai tad, kad par mani mācīs skolu programmās?

… jau atkal neiespējamās, neaizsniedzamās tāles. Bet varbūt arī tās reiz pienāks? Tomēr, arī tās sasniedzot, Dullais Dauka nekļūs laimīgs.

Fraze “Esi laimīgs tagad, dzīvo šodienai” vairs nevienu nepārsteidz, tieši otrādi, tā šķiet tik pat nodrāzta kā izlietots zīmuļa gals. Tomēr cik tajā patiesības? Varbūt ceļš ir tas, kas dara laimīgu, varbūt tas ir gājiens, iespēja vērot apkārtējo ainavu, dalīties ar līdzi gājējiem priekos, bēdās un neticamos stāstos gluži kā Bokačo “Dekameronā”… bet varbūt laime ir kur citur?