Erasmus programmas ietvaros man tika nozīmēta palīdze no studentu vidus, lai man būtu kāds, kam pajautāt visus mazos sīkumos iz sērijas “Kur atrodas šitais?” un “Kā dara to?”, un “Kas tas tāds?”. Anonimitātes nolūkos sauksim viņu par X. Tas viss ir skaisti un jauki, un es viņai esmu uzdevis ne mazums jautājumu un saņēmis noderīgas atbildes.

Tomēr, kad, ejot no viena Parmas gala uz otru, centos atrast kādu sīkumu, par ko mēs varētu parunāt, uzdevu savai palīdzei, kā man likās, muļķudrošu jautājumu: “Ko tu dari brīvajā laikā?” Katram taču ir kādas intereses, vai ne? Un par lietām, kas mūs interesē, varam arī parunāt!

Un tomēr es kļūdījos, jo uz manu jautājumu viņa atbildēja: “Mācos.”

Nopietni?

Mēģināšu paskaidrot, kādēļ šī viņas atbilde mani tik ļoti pārsteidza. Es varu saprast, ka studiju gaitā pārstrādājamās informācijas apjoms var būt liels[1]. Es saprotu, ka tas var būt tik liels, ka cilvēkam ir maz brīvā laika. Bet X neteica “man nav brīva laika, bet es labprāt…”, viņa teica “mācos”. Šāda atbilde man liek domāt par to, ka cilvēkam vienkārši nav nekādu interešu, vismaz ārpus jomas, ko studē. Labi, es saprotu arī to, ka cilvēks varbūt studē nu tieši, tieši to nozari, kas viņu interesē vairāk par visu citu, un tad tiešām var iegrimt līdz ausīm. Tomēr vismaz mana pieredze rāda, ka pasniedzēja uzdots mājasdarbs kaut ļoti patīkamā jomā tomēr rada vēlmi darāmo atlikt vai novilcināt un kādu brītiņu veltīt savas domas kaut kam – jebkam – citam.

Un šeit ainā parādās citas intereses. Jo cilvēks taču nevar no rīta līdz vakaram domāt par vienu vienīgu lietu, vai ne?

Vai varbūt tā ir tikai man?

_____________________________________________________

[1] Es pat teiktu, ka tam jābūt lielam, citādi studijas nav nekas vairāk kā planificēta meklēšana Gūglē.