Ingus Macats's Blog, page 2

Ceturtā mūsu ceļojuma diena iesākas ar pērkona negaisu, kas mūs pamatīgi izbiedē, jo lielākajā daļā kultūrprȯgrammas šajā dienā paredzēts atrasties ārā. Pēc kārtīgām pārrunām un centieniem atrast iespējas plānus pārkārtot nolemjam veikt izmēģinājuma braucienu uz Lielo Dievmātes baziliku (Santa Maria Maggiore) – pēdējo no četrām pasaules lielajām bazilikām un vienīgo, ko nepaspējām apskatīt iepriekšējā dienā, – un pēc tam lūkot, ko iesākt tālāk.

Arī šī baznīca atšķiŗas no pārējām trim lielajām bazilikām; tai ir savs īpašs raksturs un specifika. Turklāt tieši šī baznīca visvairāk rada funkciȯnējoša dievnama iespaidu: kad ierodamies, tajā atsevišķās kapelās notiek ne viena, bet veselas divas dažādas mises un vēl trešajā arī adȯrācija. Tieši šeit atrodam kādu relikviju, kam izdodas tas, kas līdz šim nav izdevies ne Vatikānam, ne Laterānam, ne sv. Pāvila kapam, – uzrunāt mani emȯciȯnālā līmenī. Proti, kriptā zem lielā altāŗa ar baldahīnu atrodas apzeltīts stikla šķirsts un tajā – daži koka dēļi. Saskaņā ar Romas Katoļu baznīcas tradīciju tie nāk no silītes, kuŗā pēc dzimšanas guldīts Jēzus bērniņš. Kāds kritiski domājošs lasītājs varbūt norādīs, ka iespējamība, ka šie dēļi tiešām saglabāti no tik senas pagātnes, ir visai niecīga. Tomēr, manuprāt, nav nemaz tik svarīgi, vai šie koka gabali tiešām nāk no Jēzus silītes, jo svarīgāka ir nevis to faktiskā identitāte, bet gan tas, ko tie nozīmē: tiešu saikni ar Jēzus Kristus iemiesošanos cilvēciskā miesā, ar šīs iemiesošanās pašu sākumu. Un tas pat manai akmens sirdij liek acī sariest asaru. Kādu vienu.

[image error]

Gabaliņš no silītes, kuŗā tika guldīts jaundzimušais Kristus…?

Kad iznākam no bazilikas, ārā spīd spoža saule, un mēs izvēlamies to uztvert kā zīmi – laiks būs labs un mēs drīkstam atgriezties pie sākotnējā plāna. Tad nu atkal kāpjam metrȯ un dodamies uz Senās Romas atstātā mantojuma epicentru – Palatīna pakalnu un Romas Fōrumu. Šeit labāks iespaids rodas par Fōrumu, jo tajā ēkas ir (mazliet) labāk saglabājušās, un līdz ar to ir vieglāk iztēloties, kā tās varētu būt izskatījušās pirms tūkstošiem gadu, kad tika celtas. Tomēr saprotam, ka mȯmumentālo kȯlȯnnu un tempļu patieso senumu ar prātu aptvert nav iespējams. Staigājot pa Palatīnu un Fōrumu, nevilšus prātā nāk senais teiciens: Sic transit gloria mundi[1]. Vai tie, kas šīs ēkas cēla, domāja, ka tās ilgs mūžam? Vai viņi zināja, ka/kad tās sabruks un kas no tām paliks pāri? Kad mēs paši ceļam milzu būves un augstus tiltus, vai domājam, ka tie pastāvēs mūžam? Vai uz to pat ceram? Vai saprotam, ka arī visam tam, ko atstājam aiz sevis – celtam, būvētam un veidotam – tāpat kā mums pašiem reiz pienāks gals? Un ja tā ir, cik vērtas var būt mūsu pūles kaut ko glabāt „nākamajām paaudzēm”?

Pēc pusdienām turpinām apskatīt svarīgākās/interesantākās Romas baznīcas – Debesu altāŗa Dievmātes baznīcu (Santa Maria in Ara Coeli), kas atbilstoši nosaukumam būvēta pakalna virsotnē, kurp ved pamatīgs kāpņu laidiens (124 pakāpieni!), kuŗi, kā savā starpā jokodamies spriedām, pārbauda katra nācēja ticības stiprumu, tāpat arī Sv. Lȯjȯlas Ignācija baznīcu (Sant’Ignazio de Loyola), Minervas Dievmātes baziliku (Santa Maria sopra Minerva), ne ar ko citu nesajaucamo Panteōnu jeb Mocekļu Dievmātes baziliku (Il Pantheon / Sancta Maria ad Martyres) un Sv. Luija franču baznīcu (San Luigi dei francesi / Saint-Louis des français). Runājot par visām šīm baznīcām, jāatkārto jau iepriekš teiktais – kaut arī tās visas (izņemot Panteōnu) no plānojuma viedokļa varētu šķist visai līdzīgas un detaļās saplūst[2], tajās ir arī ievērojamas atšķirības, kuŗu dēļ ir vērts katrā no tām ieiet un kaut brīdi uzkavēties.

[image error]

Uz Debesu altāŗa Dievmātes baznīcu (pa kreisi) ved pamatīgas kāpnes, īsts ticības pārbaudījums

Romas baznīcas ir vērts apmeklēt vēl kāda iemesla dēļ – tās ir pilnas ar nenovērtējamiem slavenu mākslinieku darbiem, kuŗus var apskatīt vairāk vai mazāk par brīvu. Piemēram, Sv. Luija franču baznīcā „mētājas” veselas trīs Karavadžȯ gleznas[3], ko apskatīt var jebkuŗš gaŗāmgājējs. Interesanta un izplatīta ir prakse pie attiecīgajām gleznām novietot mazus aparātiņus, kuŗos jāiemet kāda mȯnētiņa, lai attiecīgā kapela izgaismotos, tomēr, ja to uztveŗ kā ziedojumu baznīcai… tas jebkuŗā gadījumā ir desmit-un-vairākkārt lētāk nekā ieejas maksa mākslas muzejā. Turklāt savu eirȯ ziedo viens, bet fȯtȯgrafēt var visi klātesošie.

Prieks, ka tomēr ir vietas, kur var iekļūt arī bez draudīgi bruņotu armijnieku klātbūtnes[4] un stresu uzdzenošas pārbaudes ar metāla detektōru.

____________________________________

[1] Latīņu val. „Tā paiet pasaules godība”. Ņemot vērā kȯntekstu, latīņu valoda šeit šķiet vietā un nav tikai mani pȯmpōzie centieni lielīties ar savu izglītotību.

[2] Kā zināms, detaļām ir vislielākā nozīme.

[3] Visās trīs gleznas attēlots sv. Matejs – viņa aicināšana, iedvesmošana un mocekļa nāve.

[4] Armijnieki, protams, nekur nav pazuduši, turpat vien sargā, bet tikai – no attāluma.

[image error]

Sic transit gloria mundi

Sava ceļojuma trešo dienu sākam ar dienišķo kruasānu un kafiju vietējā ieskrietuvē[1] un dodamies uz vienu no tām vietām, kas daudziem raisa pirmās asȯciācijas ar Romu, – uz Vatikānu, lai apskatītu Sv. Pēteŗa baziliku un pēcāk piedalītos pāvesta Franciska vadītajā Angelus lūgšanā.

Pasaulē ir tikai četras baznīcas, kam Romas Katoļu baznīca piešķīrusi visaugstāko – lielās bazilikas (basilica maior) – statusu, un tās visas atrodas Romā. Tāpēc mums izdodas šajā lietainajā svētdienā apciemot trīs no tām – Sv. Pēteŗa baziliku Vatikānā, Sv. Jāņa arhibaziliku Laterānā un Sv. Pāvila baziliku otrpus mūriem. Pirms ceļojuma sākuma veidodams kultūrprȯgrammu, baidījos, ka visas lielās bazilikas ātri vien sāks šķist stipri vienādas, tomēr šajā dienā apskatītās trīs lielās bazilikas ir ļoti dažādas; katrai no tām piemīt savs šarms un savs raksturs.

Pirmā tātad ir Sv. Pēteŗa bazilika Vatikānā. Teȯrētiski tā ir krāšņa un iespaidīga – skulptūras, ciļņi, mȯzaīkas, gleznas un kas tik vēl ne. Realitātē baznīcas ēka ir piebāzta tik pilna ar, latviski sakot, visādu herņu un pribambasiem, ka tās īsto grandiōzumu kļūst visai grūti aptvert un maņas pāriet izdzīvošanas režīmā: liela māja. labi.[2]

[image error]

No Pēteŗa baznīcas kupōla paveŗas skats ne tikai uz Romas pilsētu, bet arī uz Vatikāna teritōriju, kuŗu citādi apskatīt nebūtu iespējams

Sv. Pēteŗa bazilikas kupōlā izlemjam kāpt ar kājām, kaut zinām, ka tās mums par šo lēmumu atspēlēsies[3]. Kāpiens ir gaŗš un smags, tomēr noteikti ir to vērts, jo no augšas paveŗas labs skats ne tikai uz baznīcas apsīdu (kuŗā vismaz tad, kad mēs atrodamies baznīcā, neviens nelaiž, jo notiek mise(s)), gan arī uz citādi neapzināmo Vatikāna teritōriju, nemaz jau nerunājot par Sv. Pēteŗa laukumu. Un tālāk, aiz Vatikāna mūŗiem plešas Roma, pagaidām vēl sveša un neiepazīta.

Kad esam atgriezušies atpakaļ uz zemes, sagaidām un noklausāmies Angelus lūgšanu un pāvesta Franciska uzrunu (pāvests ir maziņš maziņš, tālu tālu), papusdienojam un pēc nelielas pastaigas cauri pilsētai (kājas ir sajūsmā) dodamies uz Sv. Jāņa arhibaziliku Laterānā.

Baznīcas pilnais nosaukums tulkojumā no itāliešu valodas ir Laterāna Vissvētākā Pestītāja un svēto Jāņa Kristītāja un evaņģēlista Jāņa pāvesta arhibazilika (Arcibasilica papale del Santissimo Salvatore e dei Santi Giovanni Battista ed Evangelista in Laterano), tātad tā nosaukta nevis viena svētā, bet veselu divu svēto – Jāņa Kristītāja un evaņģēlista Jāņa – vārdā. Turklāt kā jau tituls saka priekšā, tieši šī baznīca ir patiesā pāvesta katedrāle, nevis Sv. Pēteŗa bazilika Vatikānā. Par to liecina arī fakts, ka šeit visā savā krāšņumā gozējas tās institūcijas, kuŗai pāvests ir dzīvais veidols, fiziskā manifestācija – Svētais Krēsls, pāvesta tronis. Laikam jau tieši tajā sēžot izteiktie vārdi (ex cathedra) saskaņā ar Romas Katoļu baznīcas dȯgmu pretendē uz nemaldīgumu[4]. Tomēr dienā, kad tur viesojamies mēs, pāvests Francisks laikam nav lēmis ziņot neko nemaldīgu, tā ka nekur tuvumā nav manāms. Savukārt par pašu baznīcu jāteic, ka tajā ir daudz mazāk visādu greznumlietu, bet dievnams no tā tikai iegūst, jo esošais šķiet vēl iespaidīgāks kȯnteksta dēļ (piemēram, apustuļu statujas, kas centrālajā jomā mazliet draudīgi slejas pār apmeklētāju galvām).

Interesanti, ka par spīti lielajai tūristu interesei par šīm abām baznīcām katrā no tām atrodama vismaz viena norobežota sānu kapela, kas paredzēta tikai un vienīgi lūgšanām. Mēs kā ne-katoļi jūtamies tajās neiederīgi, tāpēc iekšā nelienam, tomēr kā kristieši spējam atzinīgi novērtēt to, ka bazilikām ļauts saglabāt savu galveno funkciju – tie ir lūgšanu nami, dievnami, un nekādi tūristu pūļi to nemaina.

Trešā lielā bazilika, ko mums izdodas apciemot, ir Sv. Pāvila bazilika otrpus mūriem (San Paolo fuori le mura), kas saskaņā ar tradīciju uzcelta virs sv. Pāvila kapavietas un kur kriptā zem galvenā altāŗa pat paveŗas sv. Pāvila akmenī tēstā sarkȯfāga sāns. Arī šī bazilika ievērojami atšķiŗas no pirmajām divām, jo rotājumu ziņā šķiet vēl piezemētāka, līdz ar to iegūstot milzīgu plašuma sajūtu. Tomēr par gluži askētisku celtni saukt nekādi nav iespējams – zelts un sudrabs šeit lietots apdomīgi, tomēr bez skopuma, jo altāŗa daļā, apsīdā un baznīcas fasādē lieli laukumi noklāti ar zeltu kā fōnu krāsainajām svēto figūrām. Šajā baznīcā arī ir izvietota visu līdzšinējo pāvestu pȯrtretu galerija. Saskaitu, ka tajā pietiek vietas vēl sešiem pāvestiem, un prātoju, diez, ko baznīcas vadītāji iesāks tad, kad vietas aptrūksies?

[image error]

Sv. Pāvila bazilikas ārpus mūriem priekšā izveidota ļoti jauka krusteja ar dārzu. Žēl, ka tajā dienā līst un nav nekādas vēlmes tajā uzkavēties ilgāk

Šajā dienā gūstam apstiprinājumu kādam faktam, ko esam ievērojuši jau pirmīt, – visas metrȯstacijas un galvenos tūrisma ȯbjektus sargā armijas kareivji ar lieliem draudīgiem šaujamieročiem rokās, turklāt lielajās bazilikās nav iespējams iekļūt, ja neiziet pārbaudi ar metāla detektōru. Protams, prieks par to, ka centieni uzturēt pilsētā drošību ir tik ievērojami, tomēr ir arī skumji apzināties, ka tie nesakņojas vis paranȯjā, bet gan nepieciešamībā. Pagājušas ir tās dienas, kad uz baznīcu kāpnēm spēlējās bērni…

____________________________________

[1] Vārds ieskrietuve šeit – un Itālijā vispār – uztveŗams gaužām nopietni, jo iestādē, kur izņēmuma kārtā viesojamies šajā rītā, īsti nav pat kur apsēsties; kafiju paredzēts izdzert turpat pie letes, kājās stāvot.

[2] Kaut arī arhitektūras un interjera ziņā abas ēkas nav salīdzināmas, kaut kādā ziņā nevilšus gribas Sv. Pēteŗa baziliku salīdzināt ar Vestminsteras abatiju, jo, tajās viesojoties, prātā nāk vieni un tie paši jautājumi: Kādēļ tika celta šī ēka? Kāda ir tās pastāvēšanas jēga?

[3] Kājas? Sāpes? Kas ir lasīji manus blȯga rakstus par ceļojumu Lȯndōnā, samanīs ieskanamies jau pazīstamu refrēnu.

[4] Es gan neesmu Romas Katoļu baznīcas dȯgmatikas eksperts, tāpēc pieļauju, ka mans skatījums varētu izrādīties augstākajā mērā vienkāršots.

[image error]

Šis Mikelandželȯ veikums pēc Bernīni vairs nešķiet tik īpašs. Tomēr tas arī ir savus simt gadus vecāks. Laika un tehnȯlōģiju atšķirības tomēr ir jāņem vērā…

Pirmo pilno dienu Mūžīgajā pilsētā iesākam ar kapučīnȯ un kruasāniem. Brokastis nav nekādas sātīgās, tomēr ar tām pietiek, lai uzņemtu apgriezienus pirmajam kultūrprȯgrammas etapam, bez kuŗa mūsu ceļojums nevarētu būt pilnīgs, – Romas zȯȯlōģiskajam dārzam Bioparco.

Daži interesantākie mȯmenti no zȯȯdārza:

mazais, brūnais kapucīns, kas vispirms, no mums nobijies, aizlēkšo prom, bet pēc tam pats skrien atpakaļ, liek rociņu uz stikla starp mums un ļoti cenšas ar mums kȯmunicēt;
karaliskie grifi un raibie grifi, kas, izpletuši spārnus, gozējas saulītē;
pāvi, kas ir sastopami visur citur zȯȯdārza teritōrijā, tikai ne Pāvu mājā[1];
ārprātīgi mīlīgie valabiji un to interesantā kopdzīve ar tajā pašā sprostā mītošajiem emu;
hiēnsuņi un leȯpardi, ko līdz šim nekur citur nebija izdevies apskatīt savām acīm;
Agridžentȯ kazas, kuŗu ragi atgādina kȯrķu viļķus;
pundurnīlzirgi, un, protams,
lemuri, kas, astes pārmetuši pār plecu gluži kā švītiņi – šalles.

[image error]

Šis emu un valabijs viens otru ļoti vaktēja un dzenāja, bet šajā bildē izskatās gluži kā renesanses gleznā

Pēc Biȯparka apmeklējuma nikni vilki ieperinājušies arī vēderā un nu jau neatlaidīgi ūjina, lai tos drīzi baro, jo kruasānu iedarbība sen kā beigusies. Tāpēc dodamies uz restȯrānu, kas izglābj mūs brīdī, kad nevaram tikt ieplānotajā ēstuvē. Ja kaut kur es restȯrānā ēdīšu pastu (makarōnus), tad tas būs Itālijā, jo šeit beidzot var sajust, kā pastu var pagatavot tā, lai tā būtu kas daudz vairāk par ātru, slinku fufeļfūdu. Ko vērts ir arī saltimbocca, kas, attaisnodams nosaukumu, pats lien mutē.

Pēc pusdienām ir pienācis laiks otrajam šīsdienas kultūrprȯgrammas etapam – Bȯrgēzu villas mākslas galerijai. Šis mākslas muzejs ierīkots divstāvu ēkā, kur viens vesels stāvs atvēlēts (itāliešu) glezniecībai, bet otrs – skulptūrām. Jāteic, ka pēc visu pūļu izstāvēšanas un sekošanas ne pārāk skaidrajām norādēm[2] gleznu galerija mums, ar glezniecību diezgan vāji pazīstamiem ļaudīm, šķiet diezgan neinteresanta, ja neskaita atsevišķus darbus, kas gaŗāmejot redzēti kādā grāmatā.

Tomēr tad, kad sasniedzam skulptūru stāvu, saprotam, kādēļ šeit atrodamies. Iemesla vārds ir Bernīni. Džȯvanni Lȯrencȯ Bernīni (Giovan Lorenzo Bernini)[3]. Pie viņa veidotās Persefōnes nolaupīšanas arī mēs, tēlniecības analfabēti, varējām stāvēt un skulpturālo kȯmpȯzīciju vērot no visām pusēm, nespēdami noticēt, ka mūsu acīm paveŗas akmens, nevis dzīva miesa, kas tūlīt pat turpinās kustību, kuŗā sastingusi gluži kā mȯmentuzņēmumā. Tikpat iespaidīgs ir arī Bernīni radītais Dāvids, kas sastindzis tieši pirms lingas metiena, jo situācijas radītā spriedze redzama ne tikai viņa ķermeņa muskulatūrā(!), bet arī sejas izteiksmē. Šis Dāvids ne ar ko neatpaliek no daudzkārt slavenākā Mikelandželȯ Dāvida, tieši otrādi, manuprāt, tas ir daudzkārt interesantāks.

[image error]

Šeit nav ne auduma, ne spilvenu. Tikai akmens, ciets akmens vien

Pabeiguši ȯbligāto kultūrprȯgrammu, dodamies cauri Villa Borghese parkam, kur mūs kā daudzus citus pārsteidz šķietami savvaļā dzīvojoši… papagaiļi, kas, zaļās astes izpletuši, bariem vien laižas no koka uz koku. Sasniedzam Pinčȯ pakalna terasi, no kuŗas paveŗas jauks skats uz Tautas laukumu (Piazza del Popolo), ja pietiek pacietības lēnām izspraukties cauri ļaužu bariņam. Tālāk dodamies uz Spāņu kāpnēm, paēdam gardu tiramisù un sākam domāt par došanos pie miera.

Daži novērjumi:

Romā var labi redzēt, ka (un kāpēc) itālieši iecienījuši mazas autȯmašīnas, piemēram, Smart mikrȯautȯmȯbiļus, kuŗus, kā šeit redzam, ir iespējams noparkot visneiedomājamākajās vietās. Tomēr tas nepasargā ne šīs, ne citu marku autȯmašīnas no skādes: vietas ceļa malā allaž ir maz, parkošanās notiek cieši kopā un autȯmašīnas regulāri ir apbuktētas.
Romā atkritumus savāc – ja tie atrodas miskastē. Diemžēl visu to, kas mētājas ielas malā, šķiet, neviens netīra un negrasās tīrīt tik pedantiski, kā to dara pie mums. Pat divriteņa rāmis, kas izsenis atbrīvots no visa, ko vien ir iespējams noskrūvēt, var rūsēt, pieķēdēts pie staba, kā izskatās, gadiem ilgi.
Izvēle braukt uz Romu martā šķiet ļoti laba, jo ļaužu šeit jau tā ir daudz, bet vēl ne tik ļoti, kļūtu grūti visu tūristu baru paciest. Tūrisms ārpus tūrisma sezōnas ir vislabākais tūrisms.

____________________________________

[1] Pāvu māja ir slēgta. Secinām, ka zȯȯdārza kopēji, visticamāk, atmetuši ar roku cerībām putnus sadzīt tur atpakaļ. Vieglāk, acīm redzot, ir uzlikt zīmi „nebarot un nekaitināt”, attiecinot to ne tikvien uz pāviem, bet arī kaijām, kuŗas ir visur.

[2] Ieeja muzejā ir caur pagrabstāvu, no kuŗa uzdzen uzreiz otrajā stāvā pie gleznām, bet tikai pēc tam ļauj pa tām pašām kāpnēm nokāpt uz pirmo stāvu. Lieki piebilst, ka, ja neskaita vienu zīmi „uz galeriju” (Pinacoteca), nekas no tā izskaidrots nekur nav, tāpēc ne-pārāk-interesanto gleznu apskati pavada panikaina sajūta, ka esam aizgājuši nepareizi un pie skulptūrām nemaz netiksim.

[3] Laikos, kad katrs valsts iedzīvotājs ir skaidri reģistrēts ar vienu kȯnkrētu vārdu visos dȯkumentos, ir dīvaini apzināties, kā viens cilvēks var būt tiklab Gian Lorenzo, kā Giovanni Lorenzo un arī Giovan Lorenzo. Itāliski vispȯpulārākā ir pirmā fȯrma, bet pareizāka skaitās pēdējā. Latviski laikam jāpaliek pie Džȯvanni Lȯrencȯ.

[image error]

Tautas laukumā (Piazza del Popolo) uzceltas divas vienādas baznīcas, kas kopā ar ēģiptiešu ȯbelisku veido ļoti… interesantu kȯmpȯzīciju

 

Kad ierodamies Rīgas lidostā, esam ceļā pavadījuši jau savu pusotru stundu, tomēr par spīti maz gulētajai naktij, jūtamies diezgan friši. Aviȯkȯmpānijai lidostā gan ir paredzēti trīs atsevišķi galdiņi[1], tomēr darbinieks uz tiem ir tikai viens, tāpēc daži citi topošie pasažieŗi, kuŗi nav gluži tikpat mierpilni kā mēs, sāk celt traci par to, ka nekas nekustas uz priekšu un vispār „mēs nepaspēsim uz lidmašīnu”. Taču uztraukumam nav pamata, jo uz lidmašīnu paspēj gan tas „viens idiōts”, kas „netiek ar savām mantām galā”, gan Mr. Kašķīgais-Nepacietīgais, kam, nododot pašam savu bagāžu, teju gadās līdzīga ķeza, gan arī mēs paši, kas saprotam, ka no pacietības vēl neviens nav nomiris, un esam mȯrāli sagatavojušies krietnai devai latviešu naciȯnālā spȯrta veida – stāvēšanas rindā.

[image error]

Rīgā vēl valda ziema; nevis tā skaistā, baltā, bet gan pelēka un plika

Tad, kad nu esam visas vajadzīgās rindas godam izstāvējuši, nonākam mȯdernā un gaišā lidmašīnā, kur griesti šķiet augstāki nekā parasti[2] un kas turklāt ik rindā ir aprīkota ar ekrāniem, kuŗos redzami dažādi lidojuma dati, ieskaitot tā ātrumu, augstumu un temperatūru aiz loga.

Mazliet vairāk nekā divarpus stundas vēlāk nonākam Romas Fjumičīnȯ lidostā, kas lepni nes Leȯnardȯ da Vinči vārdu. Esam izvēlējušies pārbraucienu uz Romu pieveikt ar kādu no daudzo autȯbusu ȯperatōru piedāvātajiem transpȯrta līdzekļiem, un šim lēmuma izkristalizējas gan plusi, gan mīnusi. Pluss: izdodas redzēt Romas apkārtnes ceļus un satiksmi tūristiem nedraudzīgā (lasīt: neuzfrišinātā) rakursā. Mīnuss: izdodas redzēt Romas apkārtnes ceļus un satiksmi tūristiem nedraudzīgā rakursā. Autȯbusa biļete ir salīdzinoši lēta un nopērkama bez īpašām grūtībām, tomēr tas nav labs variants steidzīgajiem un/vai nepacietīgajiem, jo satiksme izrādās neciešami lēna. Sastrēgums!

[image error]

Koks, kam ļauts augt arī uz brauktuves, kļūst par mūsu ȯrientieri ceļā uz metrȯ staciju

Autȯbuss mūs aizved līdz Romas centrālajai stacijai (Termini). Tā ir otrā lielākā dzelzceļa stacija Eirōpā un tajā apmaldīties patiešām nav grūti. Tomēr pēc neilga brītiņa, saglabādami mieru, atrodam ieeju metrȯstacijā un mums pat izdodas aparātā nopirkt visas nepieciešamās metrȯ biļetes[3]. Nu gan varam braukt kā karaļi!

Pirmais iespaids nedaudz liek vilties – sastrēgumi, šauras ieliņas, gana liela nolaistība un nekoptība. Tāpēc taisni laika ir pirmās dienas vakarā ieplānotā pietura, kas atvērs Romas apskates kultūrprȯgrammu – Trevi strūklaka. Arī vēlā stundā laukums pie tās ir ļaužu pilns, tomēr mums izdodas atrast pleķīti, no kuŗa var tīri labi redzēt gan vērienīgo strūklaku, gan izgaismoto ūdens baseinu pie tās.

Un beidzot es jūtu, ka esam Romā.

____________________________________

[1] Atsevišķi reģistrācijai, bagāžas nodošanai un biznesa klases pasažieriem.

[2] Atjautīgs bagāžas nodalījumu dizains dara brīnumus.

[3] Dažādais Romas sabiedriskais transpȯrts sajūgts vienotā sistēmā ar dažādu iegādājamo biļešu klāstu. Mums interesantas ir simt minūšu biļetes (viens brauciens ar metrȯ) un septiņu dienu biļetes.

[image error]

Trevi strūklakas skaistums un mirguļojošā burvība fȯtȯgrafēšanai nepakļaujas

4. diena

Pēdējo dienu Lȯndōnā iesākam ar ekskursiju uz Vestminsteras abatiju. Tur ieradušies, ieraugām milzīgi gaŗu rindu uz kasēm, kuŗu vēl divkāršo fakts, ka iepriekšējā dienā abatija bijusi slēgta. Ak vai!

Par laimi mums kasi nemaz nevajag, jo visgaišā apredzībā ieejas biļetes esam nopirkuši tiešsaistē. Tā nu mēs sev esam aiztaupījuši pusotru stundu rindā (ar ko mūs arī apsveic iekšā laidējs) un tā vietā rindā uz biļešu pārbaudi pavadām minūtes piecas, līdz esam iekšā.

Pastāv uzskats, ka ikkatrā svešā valstī esot ȯbligāti jāapskata tirgus un kapsēta. Ceļojuma plānošanas gaitā viens no iecerētajiem apskates ȯbjektiem bija senā Ebnijas parka kapsēta (Abney Park Cemetery), taču no šīs ieceres ar laiku nācās atteikties. Tomēr pavisam bez kapiem palikuši nebūt neesam, jo tieši tāda ir Vestminsteras abatija – fȯrmāli tā joprojām ir baznīca, tomēr reāli vairāk atgādina lielu kapsētu zem jumta, kas turklāt stāvgrūdām piebāzta un aizkrāmēta gluži kā noliktava, turklāt lielai daļai kapu nemitīgi pāri joņo šaušalīgi tūristu bari. No plašās baznīcas pāri paliek vien šaurība un drūzma.

Vestminsteras abatiju noteikti ir vērts apskatīt vienreiz mūžā, tas ir, divas – pirmo un pēdējo. Kaut vai ķeksīša pēc, lai varētu pēcāk teikt: “Es, lūk, esmu redzējis karalienes Elizabetes I, Darvina, Šekspīra, Čȯsera un citu tamlīdzīgu čiekuru kapavietas.” Tomēr Vestminsteras abatiju redzēt vēlreiz es nevēlēšos.

Noslēdzošās domas

Lȯndōna ir visnotaļ interesanta un starptautiska pilsēta, kas ik uz soļa dveš vēsturi un kur kūsāt kūsā dzīvība. Mums bija dotas vien nepilnas četras dienas, ko aizpildījām ar visai šerpu kultūras prȯgrammu, tomēr vēl tik daudz kas palika neredzēts, ka noteikti būs vērts šajā pilsētā atgriezties vēl… un vēl, un vēl. Un ne tikai tādēļ, lai redzētu vēl neredzēto, bet arī tādēļ, lai atgrieztos jau iemīļotās vietās.

Ir vairākas Lȯndōnas – par vienu raksta vēstures grāmatās un rȯmānos, bet par pavisam citu vēstī ziņas. Tomēr īsto Lȯndōnu – to, kuŗā dzīvo un strādā īsti cilvēki ar īstiem sapņiem, – var ieraudzīt tikai tad, ja tur aizbrauc. Mēs no šīs Lȯndōnas redzējām varbūt tikai mazu stūrīti. Tas tikai nozīmē, ka būs jābrauc atkal.

3. diena

Tā kā mūsu abu rumpji patiešām skaļi prȯtestē pret ievērojamo pārslodzi, nolemjam šajā dienā neatkārtot iepriekšējo dienu trikus, un tā vietā tiešām – bet šoreiz tiešām! – taupīties un pēc iespējas nevis iet ar kājām, bet visur braukt ar metrȯ, kas, turklāt, tagad ir atgriezies pilnā funkciȯnalitātē.

Dienas pirmais lielais ȯbjekts – Sv. Pāvila katedrāle. Tur pavisam necerēti un negaidīti iekļūstam ekskursijā ar gidu, kuŗš mums izstāsta, ka baznīca celta kā pirmā īsti prȯtestantu katedrāle, tāpēc sākotnēji iecerēta visai askētiska,[1] ka 2001.–2004. gadā visa ēka notīrīta, lai atgrieztu sienām gaišā marmōra pērļoto toni un ka parādes durvis, kaut arī tās ir septiņus metrus augstas un veselu tȯnnu smagas (katra puse!), ir iespējams atvērt ar vieglu rokas grūdienu. Tas gan notiek tikai īpašos gadījumos, piemēram, karalienei savās deviņdesmit gadu svinībās ienākot baznīcā fanfaru pavadībā.[2] Interesanti, ka, par spīti milzīgajam tūristu pieplūdumam, Sv. Pāvila katedrāle primāri tomēr paliek baznīca – katru stundu ekskursijas apstājas, lai visi klātesošie vienotos īsā lūgšanā, un arī mācītājs ir klātesošs un pieejams sarunām.

Interesanti, ka Sv. Pāvila katedrāles celtniecība sākusies mazāk nekā piecdesmit gadu pēc Romas Sv. Pētera bazilikas kȯnsekrēšanas, kas tajos laikos bija milzīgs arhitektūras sasniegums. Tā nu Lȯndōnas katedrāles arhitektam Kristȯferam Renam (Sir Christopher Wren), kuŗš par katru cenu vēlējās jaunās baznīcas prȯjektā iekļaut kupōlu, bija iespēja uzlabot Mikelandželȯ ideju un pirmoreiz izveidot divus kupōlus – ārējo, kas būtu pēc iespējas augsts un grandiōzs, un iekšējo, kas savos izmēros būtu atbilstošs baznīcas interjeram. Atbilstoši, ka uzraksts uz viņa kapavietas turpat katedrāles kapenēs vēstī: Lector si monumentum requiris circumspice.[3]

Pēc Sv. Pāvila katedrāles apmeklējuma beigām izbaudām silto, saulaino laiku un apskatām Tūkstošgades tiltu, Trafalgaras laukumu un Bekingemas pili; un tad jau ir pienācis laiks atgriezties viesnīcā, lai gan fiziski, gan mȯrāli sagatavotos visa šī brauciena ieganstam un zenītam – Vestendas mūzikla Wicked apmeklējumam Lȯndōnas Apollo Victoria teātrī.

Pirms teātra izrādes apmeklējuma dodamies vakariņās uz vēl vienu no restȯrāniem, kuŗus, bakstīdami kartē uz labu laimi, esam izvēlējušies vēl pirms ceļojuma sākuma – Giraffe (‘žirafe’). Šis restȯrāns sevi pȯziciȯnē kā visas pasaules virtuves izlase, un jāteic, ka piedāvājums patiešām ir visai eklektisks, un arī ēdiens – vismaz tas, ko dabūjam mēs, – gana garšīgs, lai mēs šo ēstuvju tīklu atzītu par labu esam.

Visbeidzot – Wicked. Par šīs izrādes apmeklējumu esmu sapņojis gadiem ilgi, savulaik redzējis pirātisku amatieŗu videȯ ierakstu ar Kristinu Čenȯvetu un Idīnu Menzeli (pirmajām Glindas un Elfabas atveidotājām Brȯdvejā) un klausījies dziesmu ierakstus gana daudz reižu, lai lielu daļu vārdu zinātu no galvas. Lieki teikt, ka gaidas, ko tādējādi izvirzu izrādei Vestendā, ir visai augstas. Tajā pašā laikā es daļēji esmu arī noskaņojies atzīt, ka šī versija tomēr “nav tas” un interiȯrizējis iespējamību, ka nāksies vilties.

Ja neskaita dažas nesvarīgas detaļas, izrāde manu kȯgnitīvo disȯnanci pārvar ar nevainojamu skaņas kvalitāti, prȯfesiȯnālu sniegumu, sevī ievelkošu sižetu, labu tēlojumu un mūziku, kas liek sirdij sisties straujāk kā jebkad. Tā kā šajā rakstā nav vietas gaŗiem prātuļojumiem par to, cik lieliska ir Wicked izrāde, varbūt par to uzrakstīšu kādu citu reizi.

__________________________________________________

[1] Pusi no katedrāles gan savā laikā ar zelta mȯzaīkām “uzblingojuši” viktȯriāņi. Kāpēc ne visu? Jo beidzās nauda. Paldies Dievam!

[2] Klīst baumas, ka karalienei Elizabetei II fanfaras nepatīkot, jo tās liekot viņai lēkt laukā no ādas. Tomēr, kā jau labai tautas kalponei pienākas, viņa tās pacieš…

[3] Lasītāj, ja tu meklē pieminekli, paraugies apkārt.

2. diena

Pirmais rīts Lȯndōnā iesākas mierīgi – ar purpursarkanu parādību gaitenī (laikam kāda afrikāņu priesteŗu kȯnference) un bagātīgi pilnām angļu brokastīm viesnīcā, kuŗām citās valstīs pierastās kȯntinentālās brokastis nestāv ne tuvu.

Lielbritānija ir bēdīgi slavena (vismaz pašu britu vidū) ar savu slikto klientu apkalpošanu… laikam jāpriecājas, ka mūs nekur neapkalpo briti! Toties, šķiet, ikkatru apkalpojošā persȯnāla darbinieku pārsteidz tas, ko paši uztveŗam kā elementāru pieklājību, – sveicināšanās, palīdzība un laba vēlējumi. Arī purpursarkanā parādība viesnīcas gaitenī šķiet patīkami pārsteigta par vienkāršo “labrīt”.

Tā kā mēs esam cilvēki, kas nevar iztikt bez reliģiskā tūrisma, svētdiena Lȯndōnā nav iedomājama bez dievnamiem, tāpēc dodamies uz Lȯndōnas Sv. Trīsvienības luterisko baznīcu. Diemžēl, kad tur nonākam un ieraugām vietējo draudzi, mums sametas aukstas kājas un mēs nolemjam šai idejai mest mieru, tā vietā dodoties cita sapņa piepildījuma meklējumos – uz Kingskrȯsas staciju un tajā atrodamo platfȯrmu Nr. 9¾ un Harija Pȯtera suvenīru veikaliņu.

Tur nonākuši un ieraudzījuši dedzīgos apmeklētājus, secinām, ka esam gluži vienkārši viena veida baznīcu apmainījuši pret citu. Kā jau nojaušams, veikaliņā arī mums šādi tādi labumi tiek uzdāvināti apmaiņā pret naudu,[1] tomēr, pūļa nogurdināti, nolemjam tomēr nestāvēt gaŗum gaŗā rindā tikai tāpēc, lai nofȯtȯgrafētos pie ķieģeļu sienas, kuŗai pielīmēta daļa bagāžas ratu un puse putnu būrīša.

Nākamā pietura mūsu sarakstā ir Lȯndōnas zȯȯdārzs. Lūk, daži iespaidi:

1. Tapīri ir lielāki, nekā biju iedomājies, un ģenētiski atrodoties kaut kur pa vidu starp zirgu un degunradzi.[2]

2. Lauvas guļ 20 stundas diennaktī, tāpēc pat tad, ja nelīst lietus, zȯȯdārza apmeklētājam redzēt lauvu nomodā varētu būt visai rets prieks. (Mums tāda laime neuzspīdēja. Lija.)

3. Visapkārt brīvi lidojoši tauriņi vēl joprojām ir skaisti, turpretī zirnekļu tīkli, kas pilni ar zirnekļiem 2€ mȯnētas lielumā, kuŗus var aizskart ar roku vai pat tajos netīšām ieskriet, pamodinās latento arahnȯfōbiju pat visbezbailīgākajā dvēselē.

4. Skudrulāči ir gaužām neprȯpȯrciȯnāli, tomēr neizskaidrojami majestātiski, turpretī pērtiķi, it īpaši gȯrillas, ir tik līdzīgi cilvēkam, ka es neviļus sajūtos gandrīz vainīgs to priekšā par nebrīvi un publisko apskati, kādai mēs tos pakļaujam.

5. Vislabākie baložu biedēkļi ir un paliek mazi bērni. Turklāt tos bērnus, kas vēl ir pārāk jauni, lai varētu ērti turēties tētim pie rokas, var vest arī pavadiņā.

Pēc zȯȯdārza apmeklējuma, dodamies pastaigā cauri Reģenta parkam, kur sastopamies ar milzīgiem futbōla laukumiem, vējainām lapenēm, ziedošiem dārziem un pelēkām vāverēm, kas sapņo būt lidvāveres. Pēc tam dodamies uz slaveno Lȯndōnas acs (London Eye) panȯrāmas ratu, kuŗā braucot, es pirmoreiz ieraugu, iespējams, visslavenākos no šīs pilsētas apskates ȯbjektiem – Elizabetes torni (kļūdaini iesaukts par Bigbenu), Vestminsteras abatiju un Sv. Pāvila katedrāli. Ir visai sirreāla sajūta, tradiciȯnālos pastkartīšu kadrus beidzot ieraugot dzīvē, bet tikpat sirreāli šķiet arī tas, ka ikdiena ap šiem ȯbjektiem neapstājas un vietējie tiem ik dienas brauc gaŗām, visticamāk, vairs pat virsū neskatīdamies.

Vēlāk dodamies gaŗā jo gaŗā pastaigā gar Temzu un vakariņojam meksikāņu stila ēstuvē Wahaca[3], un mūsu apņemšanās “šodien staigāt mazāk, lai taupītu kājas” ir izmetama mēslainē, jo iepriekšējā dienā nostaigātos ~27 000 soļus itin viegli (Viegli? Hā!) pārtrumpojam par 10 000 soļu.

_________________________________________________________________

[1] Mȯljērs? Nē? Nu, labi…

[2] Zirgu zini? Galīgi nav līdzīgs.

[3] Fȯnētiska Ȯahakas (Meksika) nosaukuma transkripcija. Par to, vai tā vajadzēja, domas dalās.

1. diena

Ierodoties Stanstedā, secinām, ka ekspreša biļetes, ko esam nopirkuši tiešsaistē, šeit neviens īsti nepārbauda. Tāpat neviens (vismaz lidostā) arī nebrīdina par izmaiņām vilcienu grafikos un slēgtajām stacijām, tāpēc mēs nezinām, ka mūsu izkāpšanas stacija ir mainījusies, un rezultātā no Stanstedas ekspreša izkāpjam nevis pie savas viesnīcas, kā bija plānots, bet gan teju pašā Lȯndōnas centrā – Liverpūlstrītā.

Nu, nekas! Tāpat bijām lēmuši pa pilsētu braukt ar metrȯ, un šī tad nu izrādās laba iespēja sākt iepazīties ar lietu kārtību. Šeit arī uzzinām par izmaiņām ne tikai virszemes dzelzceļa, bet arī metrȯ kustībā, kuŗas ieviesīs savas kȯrekcijas arī mūsu plānos.

Pirmie iespaidi par Lȯndōnas metrȯ? Pūļi. Šaurība. Stindzinoši auksts caurvējš pēkšņi mijas ar karstu bezgaisa tveici. Beidzot saprotu, kāpēc Lȯndōnas metrȯ tautā ir iesaukts par Cauruli (the Tube). Tieši tāda ir sajūta, tur atrodoties.

Diemžēl neplānotais brauciens ar metrȯ iecērt pamatīgu laika robu mūsu grafikā un liek mums pamāt ardievas pusdienām ieplānotajā ēstuvē. Tā vietā mums nākas iztikt ar to, kas ir acu priekšā – Burgeŗu karali (Burger King). Un tad jau jožam tālāk atpakaļ uz pilsētas centru, jo mums kabatu dedzina biļetes uz Tisō kundzes muzeju.

Ierodoties pie muzeja durvīm, pirmoreiz sastopamies ar tūristu pūļiem, kas rindām vien stāv, lai tiktu pie iespējas nopirkt biļetes uz muzeju. Bet mēs par biļetēm jau esam samaksājuši, kaut reālu biļešu mums nav, tikai rēķins. Kad beidzot saprotam, pa kuŗām durvīm paredzēta ieeja tādiem zvēriem kā mēs (dažādas durvis tur ir vismaz piecas), dabūjam reālas biļetes pēc īsas pastāvēšanas rindā (tā vietā, lai stāvētu “mirstīgo” rindā, kas, kā rādās, nebeidzas nekad), dodamies iekšā.

Arī Tisō muzeja iekšpuse mūs sagaida ar pūļiem, tomēr tas netraucē mums nofȯtȯgrafēties ar vienu otru slavenību – vai vismaz tās atdarinājumu vaskā (aktrises-lēdijas gados ir “mana zapte”[1]) – un pat atveidot pašiem savas rokas vaskā! (cerams, ka tās izturēs mājupceļu!).[2] Diezgan interesanta ir atrakcija “Lȯndōnas gars” (The Spirit of London) ar ātru pārskrējienu pār vēstures spilgtākajām lappusēm, turpretī animācijas kinȯizrāde par Marvel supervaroņu tēmu, kuŗa šeit lepni dižojas ar četru dimensiju (4D) nosaukumu, mani atstāj diezgan vienaldzīgu. Ūdens pašļakstīšana un gaisa pūšana uz kakla vēl nenozīmē 4 dimensijas![3]

Pēc Tisō kundzes muzeja abi esam sāpoši, izsalkuši un teju beigti, tāpēc dienas kārtībā nākamais punkts – ieplānotās vakariņas restȯrānā Nando’s. Ēst ir tik labi! It īpaši, kad ēdiens ir garšīgs, apkalpošana ir laipna un interjers – patīkams, ja ne tas troksnis! Kopumā ļoti jauka vieta, ko pie izdevības varam ieteikt arī citiem ceļiniekiem.

Pašā vakarā vēl izejam naksnīgā pastaigā pa Lȯndōnu un Haidparku, un, secinājuši, ka mūsu kājas mūs mirī nost, dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

___________________________________________________________

[1] angļu val. my jam

[2] Mājupceļu rokas izturēja, tomēr gravitācija mūs pievīla un tās mazliet apskādēja jau pēc galamērķa sasniegšanas

[3] Vēlāk uzzinu, ka tur klāt bijusi vēl arī kaut kāda ne gluži patīkama duršana sānos. Cik labi, ka es ar savu krȯkȯdila ādu to nejutu!

Es esmu dzejnieks un vēl arī diezgan sentimentāls cilvēks[1], tad nu periōdiski mīlasstāstus patērēju gana lielos daudzumos – lasu tos grāmatās, kā arī skatos filmās un seriālos. Tomēr vienu gan esmu sapratis. Es mīlasstāstus nevaru ciest.

Piedāvāju paplašināt fantāzijas žanru un iekļaut tajā arī pilnīgi visus mīlasstāstus. Jo tieši tāds ir vairums to stāstu, ko mums piedāvā kinȯ un literatūra – tā ir fantāzija, kuŗai nav itin nekādas saiknes ar realitāti. Mīlasstāstam ir tikai viens mērķis – likt lasītājam/skatītājam pieredzēt tādus notikumus un sajūtas, kas reālajā dzīvē mūs nekad nepiemeklēs. Kāpēc nē? Izsakoties kādas izbijušas latviešu pȯlitiķes vārdiem: “Tas nav iespējams, jo tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad!”

Neviens cilvēks uz Zemes nav tik nevainojams, cik tādi ir tēli grāmatās un kinȯ. Mūsu dzīve nav sižets, kur viss ir perfekti pārdomāts un sakārtots, lai aizvestu uz kȯnkrētu lielisko, laimīgo finālu. Piemēram, mīts par mīļoto cilvēku, kuŗš allaž būs blakus – tā nebūs! Ja nu viņš ir saslimis? Vai aizkavējies darbā? Vai iestrēdzis sastrēgumā? Vai viņam pašam ir slikti un ir vajadzīga palīdzība? Ideālu cilvēku taču nav, un no tā izriet, ka cilvēku starpā nevar būt arī ideālas mīlestības, lai arī cik ļoti mēs pēc tās neilgotos. Nevainojami mēs darām tikai vienu – kļūdāmies. Turklāt daudz.

Sagaidīt, ka otrs cilvēks uzvedīsies gluži tāpat kā filmās vai grāmatās, ka viņš vienmēr būs blakus, allaž pasargās no nelaimēm, nemitīgi atbalstīs un stiprinās, nemūžam nenogurs un nekad nekļūdīsies, ir gaužām bīstami – mums pašiem, mūsu mīļotajiem un mūsu laimei kopumā.

Ir kāds teiciens: negaidi savu īsto un vienīgo, bet kļūsti kādam par īsto un vienīgo. Mīlestība mums liek vēlēties būt labākiem, tā liek mums gribēt piepildīt tieši šos nepiepildāmos ideālus; un ir labi un pareizi, ka mēs no visa spēka cenšamies savam mīļotajam cilvēkam palīdzēt, viņu aizstāvēt, atbalstīt, stiprināt utt. Taču arī mēs paši esam cilvēki, kam nepieciešama palīdzība, atbalsts, stiprinājums. Un vienmēr būt klāt, vienmēr būt blakus, to mēs gluži vienkārši nespēsim. Un mēs kļūdīsimies, lai cik ļoti arī mēs censtos nekļūdīties.

Mīlestība nenozīmē nekad neko neizdarīt nepareizi, tā nozīmē censties nekļūdīties, bet atkal un atkal tomēr pieļaut arvien jaunas kļūdas (jo mēs esam cilvēki). Un tieši tad, kad šīs kļūdas pieļautas, tieši tad, manuprāt, paceļ galvu īstā mīlestība, jo tā vēlas jebkuŗu kļūdu vērst par labu un tās sekas atrisināt. Mīlestība ir tā, kas liek nepadoties.

Mīlestība:

ik dienas kļūdīties,

no kļūdām mācīties,

cik spēt, tik laboties

un atkal kļūdīties…

Tad nu mācīsimies mīlēt un arī tikt mīlēti! Un ņemsim vērā, ka mīlasstāsti, ko lasām grāmatās un skatāmies filmās, ir ievietojami fantāzijas apakšžanros līdzās fejām, pūķiem un gȯbliniem.

[1] Es pat teiktu “rȯmantiķis”,  ja vien man pēc tam vienalga nenāktos paskaidrot, ko ar to domāju.

Ir pagājis pusgads, kopš pievienojos nūģu fitnesa prȯgrammai, padarīdams spȯrtu par ikdienišķu savas dzīves sastāvdaļu. Tad nu man šķiet teju ȯbligāti atskaitīties abiem sava blȯga lasītājiem, kā tad man šajā laikā ir veicies. Brīdinu, ka turpinājumā pieminēšu atsevišķas sava ķermeņa daļas, taču, protams, palikšu piedienības robežās.

Trijos vārdos – kā pa kalniem. Ir bijuši gan tādi periōdi, kad spȯrtošana šķiet dabiska un lōģiska ikdienas sastāvdaļa, gan arī brīži, kad uz to saņemties ir ārkārtīgi grūti. Aprīlī piedzīvoju tādu kā sauso periōdu, kas ilga divarpus nedēļas, kuŗās mans dzīves režīms kļuva tik saspringts, ka saņemties uz fizisku aktivitāti kļuva neiespējami. Tomēr man izdevās saņemties un treniņus atkal atsākt, ar laiku pat pāriet jaunā treniņu līmenī.

Kādas pārmaiņas savā ķermenī esmu novērojis? Ja es kȯncentrētos uz svara nomešanu, tad man būtu ar nožēlu jāziņo, ka nekāds vērā ņemams ķermeņa masas samazinājums līdz šim nav iestājies. Par laimi, mana darbošanās nav pakārtota vis lēkājošajiem skaitļiem svaŗos, bet gan vispirms manai pašsajūtai un kopējai fiziskajai fȯrmai. Tad nu jāteic, ka pašlaik es jūtos tik labi kā vēl nekad, jo apzinos, ka šobrīd esmu labākā fȯrmā nekā esmu bijis lielāko daļu sava līdzšinējā mūža: pirmoreiz mūžā ir iespējams skaidri saskatīt manus bicepsus un arī tricepsus, turpretī manas ciskas beidzot ir kļuvušas visai stingras, ne vairs kādreizējie ļumīgie gaļas blāķi.

„Bet vēders,” tu droši vien jautāsi, „kā ar vēderu?” Tā diemžēl paliek mana vājā vieta. Tā kā t.s. presīti neesmu gluži atstājis novārtā, mans vēders noteikti ir kļuvis kaut nedaudz kȯmpaktāks, taču nevaru teikt, ka tas būtu mazāks. Tādas pārmaiņas var notikt tikai tad, ja cilvēks pareizi ēd[1], un tas… nu, teiksim tā, tāda diena vēl nav pienākusi. Kaut arī, bez šaubām, esmu savā uzturā veicis zināmas izmaiņas un dažas no tām varētu uzskatīt pat par diezgan radikālām[2], man priekšā vēl ir tāls ceļš ejams (burtiski un metafōriski) un līdz tādam uzturam, ko varētu saukt par veselīgu, man vēl ir kā sunim līdz mēnesim.

Jomas un līmeņi

Uzturs – 6. līm.: Nekādu makarōnu, nekādu saldumu.Fitness – 3. līm., ķermeņa svars, 56 paveikti treniņi.

Vispārējais – 10. līm.

Teiksmainais piedzīvojums – 3. līm.

Esmu novērojis vēl kādu interesantu lietu – man uz treniņiem saņemties ir vieglāk, ja tie nedēļā ir ieplānoti trīs, nevis divi, jo ir mazāk iespēju kaut ko pārcelt vai pārbīdīt uz citu dienu, neizjaucot arī nākamās nedēļas ritmu. Tāpat veikli izspȯrtoties bieži vien vieglāk ir tad, ja diena ir cieši saplānota, nevis pilnīgi brīva. Bet to, visticamāk, varēs apliecināt jebkuŗš cēlās bumbulēšanas (jeb zinātniskā valodā prȯkrastinācijas) mākslas adepts.

_________________________________________________________

[1] Ne velti viens no nūģu fitnesa galvenajiem saukļiem skan šādi: „Dakšiņu nav iespējams apskriet”.

[2] Vēl nesen kāds no maniem draugiem, uzzinājis, ka esmu izslēdzis no sava uztura makarōnu prȯduktus, skaļi apšaubīja manu garīgo veselību.