Ingus Macats's Blog, page 3

Ir apritējuši mazliet vairāk nekā divi mēneši, kopš es nodarbojos ar nūģu fitnesu, un, lai šo svarīgo gadījumu atzīmētu, nolēmu ne vien atskaitīties par pašreizējo situāciju frontē (tas būs beigās), bet arī izstāstīt par vēl kādu ļoti svarīgu Nerdfitness programmas daļu, kas vairs nav tik ļoti saistīta ar sportu kā ar dzīves kvalitāti un laimi kopumā.

Mans teiksmainais piedzīvojums ir dzīves filozōfija, kas balstīta uz atziņu, ka reālajai dzīvei var būt ļoti daudz kā kopīga ar datōrspēlēm un, šīs kopīgās īpašības vēl vairāk kultivējot, mēs varam savu dzīvi padarīt interesantāku, strukturētāku, aizraujošāku un un visādi citādi labāku. Attiecoties pret savu dzīvi kā pret datōrspēli, mēs varam iegūt pieredzi, kas izsakāma skaitliskās vērtībās un tādējādi dod vēl uzskatāmāku un lielāku prieku par sasniegto, kā arī stimulē un motivē neapstāties pie padarītā, bet celties vēl lielākos augstumos. Dzīve ir spēle, un mūsu uzdevums – to izspēlēt, cik vien labi iespējams.

Kādi tad ir šie mērķi uz kuŗiem tiekties? Lūk, visa panākumu atslēga – katrs pats izvēlas, kādi ir viņa dzīves mērķi un cik liela ir to vērtība viņa dzīves pieredzē (pieredzes punkti). Tas nozīmē, ka šī sistēma pilnīgi pakļaujas jebkuŗa cilvēka iekšējo vērtību sistēmai. Tā ir arī ļoti viegli maināma, nekas nav akmenī iecirsts – ja gribi kaut ko pielikt, droši! Ja nu prioritātes mainās un kaut kas vairs nešķiet svarīgi? Samazini iegūstamo punktu skaitu vai izdzēs misiju pavisam!

Piemēra vārdā piedāvāju divus piemērus – nūģu fitnesa idejas autōra un programmas pamatlicēja Stīva Kemba (Steve Kamb) un pats savu teiksmaino piedzīvojumu. Manā gadījumā tas ir kalpojis par gana labu iedvesmas avotu (kādu ceturto reizi) atgriezties pie japāņu valodas mācīšanās, bet šoreiz, cerams, paliekoši.

*reklāmas pauzes beigas*

Jomas un līmeņi

Uzturs – 6. līm.: Nekādu makarōnu, nekādu saldumu

Fitness – 1. līm., Ķermeņa svara brigāde, 25 paveikti treniņi

Vispārējais – 8. līm.

Teiksmainais piedzīvojums – 3. līm.

Cik jauki būtu, ja viss tiešām izrādītos tik vienkārši ar tiem saldumiem! Bez šokolādes un konfektem gan iztieku tīri labi, un veikalā pircis našķus neesmu tiešām sen, taču tie manās mājās nonāk arī pa aplinku ceļiem. Tā viņdien, piemēram, uzkritu uz žāvētiem āboliem šokolādē. Tomēr mans patiesais kriptonīts, kā izrādās, ir saldējums. Lūdzu, sargiet mani no saldējuma, un arī es pats sargāšos!

Tomēr viss nav arī tik slikti – esmu kļuvis mazliet lokanāks, mazliet spēcīgāks un pēc divu mēnešu ņemšanās beidzot aptvēru, ka atspiešanās (push-ups) un tricepsu atspiešanās (tricep push-ups) taču galīgi nav viens un tas pats! Nu neko, turpmāk zināšu…

Vēl pērn manī sarosījās kādas nebijušas jūtas, kas domu «būtu labi kādreiz iegūt kādu fȯrmu, kas nav lode» beidzot pārveidoja par skaidru apņemšanos – pienācis laiks man savest sevi kārtībā. Laikam jau man palīdzēja, jo es īsti nezinu, kā tas notika, taču ātri vien uzdūros vietnei nerdfitness.com un tai piesaistītajai prȯgrammai NerdFitness Academy[1]. Lai arī es aizvien izturos piesardzīgi pret brīnumainu pārvērtību stāstiem, šī vietne man piedāvāja tādu pieeju veselīgam dzīvesveidam, kas man šķita saistoša un saprotama[2], tādēļ es atgādināju sev, ka mērķī ieguldīta nauda palīdz mȯtivācijai un par brīvu neviens vesels vēl nav kļuvis, un 2015. gada decembrī uzsāku ceļu pretim labākai dzīvei… vai kaut kā tā.

Ir pagājis apmēram pusotrs mēnesis, un pirmie robi sākuši rasties tieši manā mȯtivācijā, tādēļ veicu šo blȯga ierakstu, lai man būtu iegansts paraudzīties atpakaļ uz paveikto. Pie viena es šādi dodu saviem līdzcilvēkiem iespēju mani turēt pie atbildības – kā zināms, nekas mani tā nemȯtivē kā bailes, ka man kāds pajautās «Hei, kā tev veicas ar to spȯrtošanu?» un man nebūs, ko atbildēt.[3]

Vispirms man vajadzēja tikt galā ar savu domāšanu un pieņemt dažas aksiōmas, bez kuŗām nekādi nevarēja iztikt. Īsuma labad no tām minēšu tikai dažas: pirmkārt, svarīgākais mainīgais vienādojumā ir uzturs, otrkārt, ķermenis kļūst stiprāks nevis tad, kad spȯrtojam, bet gan tad, kad no spȯrtošanas atpūšamies. Taču tas princips, kuŗu ievērot ir visgrūtāk – ja ēd, tad ēd, bet nedari paralēli vēl ko citu. Tas nozīme reizē ar ēšanu neskatīties televizōru (vai videōklipus internetā). Kaut kas neiedomājams, vai ne?

Tad, kad biju to iegaumējis un pieņēmis galvenos principus, kā arī nofȯrmulējis izejas punkta situāciju un savus mērķus, varēju sākt pievērst uzmanību savam uzturam un sākt veikt tajā pakāpeniskas izmaiņas, ko ilgtermiņā vieglāk uzturēt. Lai to panāktu, es trīsdesmit dienas rūpīgi pierakstīju visu, ko apēdu un izdzēru, kā arī veicu dažādas citas ar uzturu saistītus uzdevumus.[4]. Tomēr joprojām mokos ar – kāds pārsteigums! – saldumiem. Bez limȯnādēm un kȯnfektēm diezgan nȯrmāli varu iztikt, un pat šȯkȯlādes līdz šim nav pārmērīgi kārojies, taču īpaši pēdējās nedēļās šķiet, ka ōme sev izvirzījusi persōnīgo misiju mūs nepārtraukti apgādāt ar kūkām. Nu kā lai neēd!? Gribasspēks, mana vājā vieta…

Kad bija pienācis laiks sākt spȯrtot, nopūtos, sak, ko lai dara, tāda ir dzīve, un ķēros vērsim pie ragiem. No piedāvātajām treniņu programmām izvēlējos Ķermeņa svara brigādi[5] un noteicu sev stingru treniņu režīmu trīs reizes nedēļā. Tā rezultātā man šī pusotra mēneša laikā ir bijušas astoņpadsmit treniņu sesijas, un režīmu ar nelielām nobīdēm ir izdevies ievērot.

Jomas un līmeņi

Uzturs – 6. līm.: Nekādu makarōnu, nekādu saldumu[6]

Fitness – 1. līm. (ar atvieglojumiem un pārveidojumiem)

Vispārējais – 7. līm.[7]

Teiksmainais piedzīvojums – 3. līm.[8]

Kopumā jāteic, ka ar savu pagaidu prȯgresu esmu visai apmierināts. Kas nav vēl redzams miesā, ir redzams skaitļos uz ekrāna (un uz papīra), un pagaidām ar to pietiek. Cerams, ka arī turpmāk izdosies pārvarēt grūtības (tajā skaitā slinkumu, kas atkal sācis izplest savus netīros taustekļus) un arī turpmāk pieturēties pie noteiktā režīma – gan uzturā, gan spȯrtā. Tāpēc, lūdzu, nekārdiniet mani!

__________________________________

[1] Jeb – kā es to saucu savā prātā – Nūģu fitnesa akadēmija.

[2] Izrādās, cilvēkiem, kuŗus interesē grāmatas, datōrspēles un seriāls Doctor Who tomēr var būt kaut kas kopīgs ar spȯrtu un veselīgu dzīvesveidu! Kas to būtu domājis?!

[3] Vai atkarība no citu cilvēku uzslavām un nosodījuma ir nožēlojama un garīgi neveselīga? Jā, ir, bez šaubām. Tomēr ja tā strādā, tā strādā…

[4] Vienā nedēļā piecas no septiņām dienām man bija katru dienu jāizdzeŗ trīs litri ūdens. Lūk, tur gan bija jāpiepūlas, taču tas mani pieradināja pie ūdens dzeršanas.

[5] Tas nozīmē, ka vienīgais svars, ko cilāju, ir mans paša ķermenis.

[6] Kā jau teicu, joprojām mokos ar saldumiem, tomēr tieši tādēļ esmu izlēmis šajā līmenī kādu laiku uzturēties, lai nostiprinātu savu uzturu un pārveidotu to par pieradumu.

[7] Šo līmeni paaugstina, pildot visu veidu uzdevumus, par kuriem iegūst pieredzes punktus.

[8] Par to pastāstīšu kādā citā reizē.

Vēl pērn manī sarosījās kādas nebijušas jūtas, kas domu «būtu labi kādreiz iegūt kādu formu, kas nav lode» beidzot pārveidoja par skaidru apņemšanos – pienācis laiks man savest sevi kārtībā. Laikam jau man palīdzēja, jo es īsti nezinu, kā tas notika, taču ātri vien uzdūros vietnei nerdfitness.com un tai piesaistītajai programmai NerdFitness Academy[1]. Lai arī es aizvien izturos piesardzīgi pret brīnumainu pārvērtību stāstiem, šī vietne man piedāvāja tādu pieeju veselīgam dzīvesveidam, kas man šķita saistoša un saprotama[2], tādēļ es atgādināju sev, ka mērķī ieguldīta nauda palīdz motivācijai un par brīvu neviens vesels vēl nav kļuvis, un 2015. gada decembrī uzsāku ceļu pretim labākai dzīvei… vai kaut kā tā.

Ir pagājis apmēram pusotrs mēnesis, un pirmie robi sākuši rasties tieši manā motivācijā, tādēļ veicu šo bloga ierakstu, lai man būtu iegansts paraudzīties atpakaļ uz paveikto. Pie viena es šādi dodu saviem līdzcilvēkiem iespēju mani turēt pie atbildības – kā zināms, nekas mani tā nemotivē kā bailes, ka man kāds pajautās «Hei, kā tev veicas ar to sportošanu?» un man nebūs, ko atbildēt.[3]

Vispirms man vajadzēja tikt galā ar savu domāšanu un pieņemt dažas aksiōmas, bez kuŗām nekādi nevarēja iztikt. Īsuma labad no tām minēšu tikai dažas: pirmkārt, svarīgākais mainīgais vienādojumā ir uzturs, otrkārt, ķermenis kļūst stiprāks nevis tad, kad sportojam, bet gan tad, kad no sportošanas atpūšamies. Taču tas princips, kuŗu ievērot ir visgŗūtāk – ja ēd, tad ēd, bet nedari paralēli vēl ko citu. Tas nozīme reizē ar ēšanu neskatīties televizōru (vai videōklipus internetā). Kaut kas neiedomājams, vai ne?

Tad, kad biju to iegaumējis un pieņēmis galvenos principus, kā arī noformulējis izejas punkta situāciju un savus mērķus, varēju sākt pievērst uzmanību savam uzturam un sākt veikt tajā pakāpeniskas izmaiņas, ko ilgtermiņā vieglāk uzturēt. Lai to panāktu, es trīsdesmit dienas rūpīgi pierakstīju visu, ko apēdu un izdzēru, kā arī veicu dažādas citas ar uzturu saistītus uzdevumus.[4]. Tomēr joprojām mākās ar – kāds pārsteigums! – saldumiem. Bez limonādēm un konfektēm diezgan normāli varu iztikt, un pat šokolādes līdz šim nav pārmērīgi kārojies, taču īpaši pēdējās nedēļās šķiet, ka ōme sev izvirzījusi persōnīgo misiju mūs nepārtraukti apgādāt ar kūkām. Nu kā lai neēd!? Gribasspēks, mana vājā vieta…

Kad bija pienācis laiks sākt sportot, nopūtos, sak, ko lai dara, tāda ir dzīve, un ķēros vērsim pie ragiem. No piedāvātajām treniņu programmām izvēlējos Ķermeņa svara brigādi[5] un noteicu sev stingru treniņu režīmu trīs reizes nedēļā. Tā rezultātā man šī pusotra mēneša laikā ir bijušas astoņpadsmit treniņu sesijas, un režīmu ar nelielām nobīdēm ir izdevies ievērot.

Jomas un līmeņi

Uzturs – 6. līm.: Nekādu makaronu, nekādu saldumu[6]

Fitness – 1. līm. (ar atvieglojumiem un pārveidojumiem)

Vispārējais – 7. līm.[7]

Teiksmainais piedzīvojums – 3. līm.[8]

Kopumā jāteic, ka ar savu pagaidu progresu esmu visai apmierināts. Kas nav vēl redzams miesā, ir redzams skaitļos uz ekrāna (un uz papīra), un pagaidām ar to pietiek. Cerams, ka arī turpmāk izdosies pārvarēt gŗūtības (tajā skaitā slinkumu, kas atkal sācis izplēst savus netīros taustekļus) un arī turpmāk pieturēties pie noteiktā režīma – gan uzturā, gan sportā. Tāpēc, lūdzu, nekārdiniet mani!

__________________________________

[1] Jeb – kā es to saucu savā prātā – Nūģu fitnesa akadēmija.

[2] Izrādās, cilvēkiem, kuŗus interesē grāmatas, datōrspēles un seriāls Doctor Who tomēr var būt kaut kas kopīgs ar sportu un veselīgu dzīvesveidu! Kas to būtu domājis?!

[3] Vai atkarība no citu cilvēku uzslavām un nosodījuma ir nožēlojama un garīgi neveselīga? Jā, ir, bez šaubām. Tomēr ja tā strādā, tā strādā…

[4] Vienā nedēļā piecas no septiņām dienām man bija katru dienu jāizdzeŗ trīs litri ūdens. Lūk, tur gan bija jāpiepūlas, taču tas mani pieradināja pie ūdens dzeršanas.

[5] Tas nozīmē, ka vienīgais svars, ko cilāju, ir mans paša ķermenis.

[6] Kā jau teicu, joprojām mokos ar saldumiem, tomēr tieši tādēļ esmu izlēmis šajā līmenī kādu laiku uzturēties, lai nostiprinātu savu uzturu un pārveidotu to par pieradumu.

[7] Šo līmeni paaugstina, pildot visu veidu uzdevumus, par kuriem iegūst pieredzes punktus.

[8] Par to pastāstīšu kādā citā reizē.

… jeb „Lietas, kas mani sanikno”.

Vakar priekā par jaunām lietām savā sejasgrāmatā veicu ierakstu, kuŗā paziņoju, ka manā personīgajā datorā ne vien operētājsistēma, bet arī tāda kvalitātīvai dzīvei vitāli nepieciešama programmatūra kā Microsoft Office darbojas latviešu valodā. Pats šo savu žestu uztvēru kā lielīšanos, kā mikroskopisku sava nacionālā pašlepnuma apliecinājumu. Tomēr vairums atbilžu, ko saņēmu, mani apbēdināja, pat saniknoja. Sajutos gluži kā vēl viens Valdemārs[1], kas pie savas Tērbatas ūniversitātes kopmītņu istabiņas durvīm pirms simt piecdesmit gadiem pielika vārdu „latweetis” (latvietis), izsaucot apkārtējo sašutumu un neizpratni. Tā arī es pēc šī, ka man likās, vienkāršā izteikuma, saņēmu sejdelnas un līdzjūtības apliecinājumus. Bet kādēļ? Kādēļ pēkšņi izrādās, ka mana vēlme, dzīvojot Latvijā un, runājot latviešu valodā, arī datortechnoloģijas lietot savā dzimtajā mēlē, nav pašsaprotama?

Pirms pusotra gadsimta, kad Valdemārs veica šo it kā vienkāršo, tomēr zīmīgo soli, kas uzskatāms par mūsu Pirmās atmodas sākumu, latviešu valodas stāvoklis bija graujošs – sauksim lietas īstajos vārdos. Latvju valoda tolaik bija nabadzīga, jaunu reāliju apzīmēšanai, kad tās sasniedza latvieša mēli, nācās lietot groteskus ģermānismus, aizguvumus no vācu valodas, kas nebija ne skaisti, nedz arī ērti izrunājami[2]. Nebija vēl Mīlenbacha un Endzelīna „Latviešu valodas gramatikas” (1907), nedz arī viņu „Latviešu valodas vārdnīcas” (1923-1932). Latviešu valoda skaitījās bauŗu un arāju valoda un sabiedriskajā domā skaitījās pareizi un prestiži uzskatīt to par nespējnieci bez nākotnes perspektīvām.

Ir pagājuši vairāk nekā simt piecdesmit gadi. Esmu pārliecināts, ka šodien par līdzīgiem izteikumiem diezgan viegli jebkuŗš cilvēks varētu izpelnīties ātru un efektīvu fasādes izformēšanu. Par spīti dažādajiem vēstures līkločiem ir noiets gaŗš un svarīgs ceļš un latviešu valoda ir izcīnījusi sev vietiņu pasaules kultūras telpā. Tomēr šī „pasaules kultūras telpa” arvien biežāk pieņem virtuālus apveidus, kas, lai arī nekas vairāk kā elektronisku signālu kopums, ieņem aizvien lielāku un svarīgāku vietu ikviena cilvēka dzīvē. Un šajā – interneta – vidē latviešu valodai atkal ir ievērojamas grūtības ielauzties. Viens no šo grūtību simptomiem – fakts, ka savu virtuālo vidi (datora operētājsistēmu, dzīvi internetā u.tml.) izvēlamies veidot angļu valodā. Es uzsveŗu, ne vairs vajadzības spiesti, bet no savas brīvas gribas mēs izvēlamies savu ikdienišķo, virtuālo sadzīvi aizvadīt svešā, visbiežāk angļu, valodā,[3] tā vietā, lai to darītu latviski; un tad, kad tomēr nākas informātikas jautājumus pārspriest it kā latviešu mēlē, savu runu pārsātinām ar groteskiem anglicismiem, tos grozot un kropļojot, kā nu sanāk, izmisīgi cenzdamies šo vārdu krājumu ar varu iespiest sistēmā, kuŗai tie nekad nav bijuši paredzēti, proti, latviešu valodā.

Tiktāl par skumjo. Tomēr mani patiesi saniknoja kas cits.

Runājot lingvistikas katēgorijās, latviešu valoda nav apdraudēta. Tās runātāju skaits ir salīdzinoši liels, bērni turpina to mācīties, tai ir oficiālas valodas statuss ne vien Latvijas Republikā, bet arī Eiropas Savienības administrātīvajās iestādēs. Taču, ja palūkojamies uz informātikas technoloģijām, šī statistika kļūst krietni drūmāka. Tomēr vaina neslēpjas tur, kur tā parasti tiek piedēvēta. Pie šīs skumjās situācijas nav vainīga nedz valdība, nedz valodnieki un pat ne programmētāji. Nav trūcis dažādu censoņu – anonimu un vārdā sauktu –, kas rūpējušies par to, lai virtuālo vidi (tajā skaitā jau pieminēto Facebook vietni un Microsoft Office programmatūru) katram latvietim būtu iespējams sasniegt savā dzimtajā valodā[4]. Iespējas ir! Tad nu, lūdzu, lietojiet tās! Un ja kāds savas atšķirīgās valodas izpratnes dēļ nevēlas tās lietot, manis pēc!

Tomēr tad, kad es savas ikdienas bagātināšanai esmu nolēmis arī šo tik nozīmīgo savas dzīves aspektu pielīdzināt savas dvēseles valodai un prieka vietā sastopos ar žēlumu, it kā kāds bargs vagars man būtu to piespriedis kā sodu par nezināmiem grēkiem…

man patiešām

gribas

lauzt krēslus.

____________________________________

[1] Ar šo nebūt necenšos un neuzdrošinos iedomāties, ka mani apgriezieni vai spējas, nemaz jau nerunājot par autoritāti, kaut mazākajā mērā līdzinātos Krišjāņa Valdemāra veikumam latviešu valodas un kultūras labā. Es ceru, ka man tiks piedots šis – atzīstos – pārdrošais parallēlisms.

[2] Tā, piemēram, runāja nevis par angļiem un Angliju, bet par eņlenderiem (!) un Eņģlandi (!!).

[3] Lai nerastos priekšstats, ka es iztaisos svētāks, nekā patiesībā esmu, man jāatzīst, ka arī pats krītu šajā grēkā, kad, piemēram, internetā meklējot informāciju jautājumos, kas nav tieši saistīti ar Latviju vai latviešiem, kā pašu par sevi saprotamu veicu izvēli to darīt angļu, franču vai pat itāļu, bet ne latviešu valodā.

[4] Es šeit nerunāju par to, cik atsevišķi informātikas terminoloģijas tulkošanas piemēri bijuši veiksmīgi vai neveiksmīgi. Nevar noliegt, ka to vidū ir bijuši graujoši gadījumi, bet ir bijis arī ne mazums ļoti labu, pat izcilu piemēru, kā arī tādu, kas šķiet savādi un izraisa neizpratni tikai tādēļ vien, ka ir jauni un nedzirdēti (kā zināms, jebkuŗa sevi cienoša latvieša dabīgā pirmreakcija uz visu jauno ir: „Tas nav iespējams! Tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad!”).

… jeb „Lietas, kas mani sanikno”.

Vakar priekā par jaunām lietām savā sejasgrāmatā veicu ierakstu, kuŗā paziņoju, ka manā personīgajā datorā ne vien operētājsistēma, bet arī tāda kvalitātīvai dzīvei vitāli nepieciešama programmatūra kā Microsoft Office darbojas latviešu valodā. Pats šo savu žestu uztvēru kā lielīšanos, kā mikroskopisku sava nacionālā pašlepnuma apliecinājumu. Tomēr vairums atbilžu, ko saņēmu, mani apbēdināja, pat saniknoja. Sajutos gluži kā vēl viens Valdemārs[1], kas pie savas Tērbatas ūniversitātes kopmītņu istabiņas durvīm pirms simt piecdesmit gadiem pielika vārdu „latweetis” (latvietis), izsaucot apkārtējo sašutumu un neizpratni. Tā arī es pēc šī, ka man likās, vienkāršā izteikuma, saņēmu sejdelnas un līdzjūtības apliecinājumus. Bet kādēļ? Kādēļ pēkšņi izrādās, ka mana vēlme, dzīvojot Latvijā un runājot latviešu valodā, arī datortechnoloģijas lietot savā dzimtajā mēlē, nav pašsaprotama?

Pirms pusotra gadsimta, kad Valdemārs veica šo it kā vienkāršo, tomēr zīmīgo soli, kas uzskatāms par mūsu Pirmās atmodas sākumu, latviešu valodas stāvoklis bija graujošs – sauksim lietas īstajos vārdos. Latvju valoda tolaik bija nabadzīga, jaunu reāliju apzīmēšanai, kad tās sasniedza latvieša mēli, nācās lietot groteskus ģermānismus, aizguvumus no vācu valodas, kas nebija ne skaisti, nedz arī ērti izrunājami[2]. Nebija vēl Mīlenbacha un Endzelīna „Latviešu valodas gramatikas” (1907), nedz arī viņu „Latviešu valodas vārdnīcas” (1923-1932). Latviešu valoda skaitījās bauŗu un arāju valoda un sabiedriskajā domā skaitījās pareizi un prestiži uzskatīt to par nespējnieci bez nākotnes perspektīvām.

Ir pagājuši vairāk nekā simt piecdesmit gadi. Esmu pārliecināts, ka šodien par līdzīgiem izteikumiem diezgan viegli jebkurš cilvēks varētu izpelnīties ātru un efektīvu fasādes izformēšanu. Par spīti dažādajiem vēstures līkločiem ir noiets gaŗš un svarīgs ceļš un latviešu valoda ir izcīnījusi sev vietiņu pasaules kultūras telpā. Tomēr šī „pasaules kultūras telpa” arvien biežāk pieņem virtuālus apveidus, kas, lai arī nekas vairāk kā elektronisku signālu kopums, ieņem aizvien lielāku un svarīgāku vietu ikviena cilvēka dzīvē. Un šajā – interneta – vidē latviešu valodai atkal ir ievērojamas grūtības ielauzties. Viens no šo grūtību simptomiem – fakts, ka savu virtuālo vidi (datora operētājsistēmu, dzīvi internetā u.tml.) izvēlamies veidot angļu valodā. Es uzsveŗu, ne vairs vajadzības spiesti, bet no savas brīvas gribas mēs izvēlamies savu ikdienišķo, virtuālo sadzīvi aizvadīt svešā, visbiežāk angļu, valodā,[3] tā vietā, lai to darītu latviski; un tad, kad tomēr nākas informātikas jautājumus pārspriest it kā latviešu mēlē, savu runu pārsātinām ar groteskiem anglicismiem, tos grozot un kropļojot, kā nu sanāk, izmisīgi cenzdamies šo vārdu krājumu ar varu iespiest sistēmā, kuŗai tie nekad nav bijuši paredzēti, proti, latviešu valodā.

Tiktāl par skumjo. Tomēr mani patiesi saniknoja kas cits.

Runājot lingvistikas katēgorijās, latviešu valoda nav apdraudēta. Tās runātāju skaits ir salīdzinoši liels, bērni turpina to mācīties, tai ir oficiālas valodas statuss ne vien Latvijas Republikā, bet arī Eiropas Savienības administratīvajās iestādēs. Taču, ja palūkojamies uz informātikas technoloģijām, šī statistika kļūst krietni drūmāka. Tomēr vaina neslēpjas tur, kur tā parasti tiek piedēvēta. Pie šīs skumjās situācijas nav vainīga nedz valdība, nedz valodnieki un pat ne programmētāji. Nav trūcis dažādu censoņu – anonimu un vārdā sauktu –, kas rūpējušies par to, lai virtuālo vidi (tajā skaitā jau pieminēto Sejasgrāmatu un Microsoft Office programmatūru) katram latvietim būtu iespējams sasniegt savā dzimtajā valodā[4]. Iespējas ir! Tad nu, lūdzu, lietojiet tās! Un ja kāds savas atšķirīgās valodas izpratnes dēļ nevēlas tās lietot, manis pēc!

Tomēr tad, kad es savas ikdienas bagātināšanai esmu nolēmis arī šo tik nozīmīgo savas dzīves aspektu pielīdzināt savas dvēseles valodai un prieka vietā sastopos ar žēlumu, it kā kāds bargs vagars man būtu to piespriedis kā sodu par nezināmiem grēkiem…

man patiešām

gribas

lauzt krēslus.

____________________________________

[1] Ar šo nebūt necenšos un neuzdrošinos iedomāties, ka mani apgriezieni vai spējas, nemaz jau nerunājot par autoritāti, kaut mazākajā mērā līdzinātos Krišjāņa Valdemāra veikumam latviešu valodas un kultūras labā. Es ceru, ka man tiks piedots šis – atzīstos – pārdrošais parallēlisms.

[2] Tā, piemēram, runāja nevis par angļiem un Angliju, bet par eņlenderiem (!) un Eņģlandi (!!).

[3] Lai nerastos priekšstats, ka es iztaisos svētāks, nekā patiesībā esmu, man jāatzīst, ka arī pats krītu šajā grēkā, kad, piemēram, internetā meklējot informāciju jautājumos, kas nav tieši saistīti ar Latviju vai latviešiem, kā pašu par sevi saprotamu veicu izvēli to darīt angļu, franču vai pat itāļu, bet ne latviešu valodā.

[4] Es šeit nerunāju par to, cik atsevišķi informātikas terminoloģijas tulkošanas piemēri bijuši veiksmīgi vai neveiksmīgi. Nevar noliegt, ka to vidū ir bijuši graujoši gadījumi, bet ir bijis arī ne mazums ļoti labu, pat izcilu piemēru, kā arī tādu, kas šķiet savādi un izraisa neizpratni tikai tādēļ vien, ka ir jauni un nedzirdēti (kā zināms, jebkuŗa sevi cienoša latvieša dabīgā pirmreakcija uz visu jauno ir: „Tas nav iespējams! Tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad!”).

��� jeb ���Lietas, kas mani sanikno���.

Vakar priek�� par jaun��m liet��m sav�� sejasgr��mat����veicu ierakstu, ku���� pazi��oju, ka man�� person��gaj�� dator�� ne vien oper��t��jsist��ma, bet ar�� t��da kvalit��t��vai dz��vei vit��li nepiecie��ama programmat��ra k�� Microsoft Office darbojas latvie��u valod��. Pats ��o savu ��estu uztv��ru k�� liel����anos, k�� mikroskopisku sava nacion��l�� pa��lepnuma apliecin��jumu. Tom��r vairums atbil��u, ko sa����mu, mani apb��din��ja, pat saniknoja. Sajutos glu��i k�� v��l viens Valdem��rs[1], kas pie savas T��rbatas ��niversit��tes kopm��t��u istabi��as durv��m pirms simt piecdesmit gadiem pielika v��rdu ���latweetis��� (latvietis), izsaucot apk��rt��jo sa��utumu un neizpratni. T�� ar�� es p��c ����, ka man lik��s, vienk��r���� izteikuma, sa����mu sejdelnas un l��dzj��t��bas apliecin��jumus. Bet k��d����? K��d���� p��k����i izr��d��s, ka mana v��lme, dz��vojot Latvij�� un run��jot latvie��u valod��, ar�� datortechnolo��ijas lietot sav�� dzimtaj�� m��l��, nav pa��saprotama?

Pirms pusotra gadsimta, kad Valdem��rs veica ��o it k�� vienk��r��o, tom��r z��m��go soli, kas uzskat��ms par m��su Pirm��s atmodas s��kumu, latvie��u valodas st��voklis bija graujo��s ��� sauksim lietas ��stajos v��rdos. Latvju valoda tolaik bija nabadz��ga, jaunu re��liju apz��m����anai, kad t��s sasniedza latvie��a m��li, n��c��s lietot groteskus ��erm��nismus, aizguvumus no v��cu valodas, kas nebija ne skaisti, nedz ar�� ��rti izrun��jami[2]. Nebija v��l M��lenbacha un Endzel��na ���Latvie��u valodas gramatikas��� (1907), nedz ar�� vi��u ���Latvie��u valodas v��rdn��cas��� (1923-1932). Latvie��u valoda skait��j��s bau��u un ar��ju valoda un sabiedriskaj�� dom�� skait��j��s pareizi un presti��i uzskat��t to par nesp��jnieci bez n��kotnes perspekt��v��m.

Ir pag��ju��i vair��k nek�� simt piecdesmit gadi. Esmu p��rliecin��ts, ka ��odien par l��dz��giem izteikumiem diezgan viegli jebkur�� cilv��ks var��tu izpeln��ties ��tru un efekt��vu fas��des izform����anu. Par sp��ti da����dajiem v��stures l��klo��iem ir noiets ga���� un svar��gs ce���� un latvie��u valoda ir izc��n��jusi sev vieti��u pasaules kult��ras telp��. Tom��r ���� ���pasaules kult��ras telpa��� arvien bie����k pie��em virtu��lus apveidus, kas, lai ar�� nekas vair��k k�� elektronisku sign��lu kopums, ie��em aizvien liel��ku un svar��g��ku vietu ikviena cilv��ka dz��v��. Un ��aj�� ��� interneta ��� vid�� latvie��u valodai atkal ir iev��rojamas gr��t��bas ielauzties. Viens no ��o gr��t��bu simptomiem ��� fakts, ka savu virtu��lo vidi (datora oper��t��jsist��mu, dz��vi internet�� u.tml.) izv��lamies veidot ang��u valod��. Es uzsve��u, ne vairs vajadz��bas spiesti, bet no savas br��vas gribas m��s izv��lamies savu ikdieni����o, virtu��lo sadz��vi aizvad��t sve����, visbie����k ang��u, valod��,[3] t�� viet��, lai to dar��tu latviski; un tad, kad tom��r n��kas inform��tikas jaut��jumus p��rspriest it k�� latvie��u m��l��, savu runu p��rs��tin��m ar groteskiem anglicismiem, tos grozot un krop��ojot, k�� nu san��k, izmis��gi cenzdamies ��o v��rdu kr��jumu ar varu iespiest sist��m��, ku��ai tie nekad nav biju��i paredz��ti, proti, latvie��u valod��.

Tikt��l par skumjo. Tom��r mani patiesi saniknoja kas cits.

Run��jot lingvistikas kat��gorij��s, latvie��u valoda nav apdraud��ta. T��s run��t��ju skaits ir sal��dzino��i liels, b��rni turpina to m��c��ties, tai ir ofici��las valodas statuss ne vien Latvijas Republik��, bet ar�� Eiropas Savien��bas administrat��vaj��s iest��d��s. Ta��u, ja pal��kojamies uz inform��tikas technolo��ij��m, ���� statistika k����st krietni dr��m��ka. Tom��r vaina nesl��pjas tur, kur t�� parasti tiek pied��v��ta. Pie ����s skumj��s situ��cijas nav vain��ga nedz vald��ba, nedz valodnieki un pat ne programm��t��ji. Nav tr��cis da����du censo��u ��� anonimu un v��rd�� sauktu ���, kas r��p��ju��ies par to, lai virtu��lo vidi (taj�� skait�� jau piemin��to Sejasgr��matu un Microsoft Office programmat��ru) katram latvietim b��tu iesp��jams sasniegt sav�� dzimtaj�� valod��[4]. Iesp��jas ir! Tad nu, l��dzu, lietojiet t��s! Un ja k��ds savas at����ir��g��s valodas izpratnes d���� nev��las t��s lietot, manis p��c!

Tom��r tad, kad es savas ikdienas bag��tin����anai esmu nol��mis ar�� ��o tik noz��m��go savas dz��ves aspektu piel��dzin��t savas dv��seles valodai un prieka viet�� sastopos ar ����lumu, it k�� k��ds bargs vagars man b��tu to piespriedis k�� sodu par nezin��miem gr��kiem���

man��patie����m

gribas

lauzt kr��slus.

____________________________________

[1] Ar ��o neb��t necen��os un neuzdro��inos iedom��ties, ka mani apgriezieni vai sp��jas, nemaz jau nerun��jot par autorit��ti, kaut maz��kaj�� m��r�� l��dzin��tos Kri��j����a Valdem��ra veikumam latvie��u valodas un kult��ras lab��. Es ceru, ka man tiks piedots ��is ��� atz��stos ��� p��rdro��ais parall��lisms.

[2] T��, piem��ram, run��ja nevis par ang��iem un Angliju, bet par e��lenderiem (!) un E����landi (!!).

[3] Lai nerastos priek��stats, ka es iztaisos sv��t��ks, nek�� paties��b�� esmu, man j��atz��st, ka ar�� pats kr��tu ��aj�� gr��k��, kad, piem��ram, internet�� mekl��jot inform��ciju jaut��jumos, kas nav tie��i saist��ti ar Latviju vai latvie��iem, k�� pa��u par sevi saprotamu veicu izv��li to dar��t ang��u, fran��u vai pat it����u, bet ne latvie��u valod��.

[4] Es ��eit nerun��ju par to, cik atsevi����i inform��tikas terminolo��ijas tulko��anas piem��ri biju��i veiksm��gi vai neveiksm��gi. Nevar noliegt, ka to vid�� ir biju��i graujo��i gad��jumi, bet ir bijis ar�� ne mazums ��oti labu, pat izcilu piem��ru, k�� ar�� t��du, kas ����iet sav��di un izraisa neizpratni tikai t��d���� vien, ka ir jauni un nedzird��ti (k�� zin��ms, jebku��a sevi cieno��a latvie��a dab��g�� pirmreakcija uz visu jauno ir: ���Tas nav iesp��jams! Tas nevar b��t, jo tas nevar b��t nekad!���).

Kust��bu aizs��ka Sp��gana;��mani atz��m��ja un man stafetes koci��u pirm�� nodeva Laura, tad nu interneta likumi dikt��, ka man nekas cits neatliek, k�� vien pievienoties klubi��am un past��st��t par desmit gr��mat��m, kas man�� dz��v�� sp��l��ju��as ��pa��i noz��m��gu lomu. Gr��matas nav sak��rtotas nek��d�� noteikt�� sec��b��, k�� vien t��d��, k��d�� t��s ien��ca man pr��t��. (Att��los pasl��ptas saites.)

B��bele

At��aujos uzskat��t, ka ��eit koment��ri ir lieki.

D��. K. Roulinga “Harijs Poters un Uguns bi��eris”

Liela noz��me man�� dz��v�� ir bijusi visai Potera s��gai kopum��, jo tie��i ����s bija t��s gr��matas, kas man�� modin��ja v��lmi las��t (un v��l��k ar�� rakst��t). ��im topam izv��l��jos s��rijas ceturto un vid��jo gr��matu vair��ku iemeslu d����: pirmk��rt, t�� bija pirm�� Potera s��rijas gr��mata, ku��as eksempl��rs pieder��ja man pa��am (iepriek����j��s tr��s ikreiz biju no k��da aiz����mies), otrk��rt, t�� bija biez��k�� gr��mata, ko jebkad biju las��jis, tre��k��rt, es biju vien�� vecum�� ar galveno varoni, ceturtk��rt, vienu vasaru pavad��ju lasot un p��rlasot tie��i Uguns bi��eri, l��dz br��dim, kad var��ju vis��m se��simt piecdesmit se����m (!) gr��matas lappus��m tikt cauri da��u stundu laik��.

Alessandro Baricco “Novecento”

(Alesandro Bariko “T��ksto��devi��simt”)

Ar ��o viena cilv��ka izr��di (jeb, k�� rakst��ts uz gr��matas v��ka, monologu) es iepazinos ��niversit��t��, studiju laik�� un taj�� atradu kaut ko neizskaidrojamu, kas mani uzrun��ja. ��is apjom�� nelielais it����u darbs��st��sta par k��du ��eni��lu pianistu. Vi���� ir dzimis, dz��vo un str��d�� uz tvaiko��a “Vird��inian”, kas ved ��audis no Eiropas uz Ameriku, un nekad m������ (!) nav no t�� nok��pis. Grib��ju k��du fragmentu cit��t, bet nesp��ju izv��l��ties, jo, lai ku��u lappusi es atv��rtu, visur pret�� ��eni��lit��te un m��zika. Tad nu b��s j��paliek gribot. Tiem, kas v��las ar ��o st��stu iepaz��ties, varu pied��v��t noskat��ties filmu “The Legend of 1900“. Bet vispirms j��izlasa gr��mata!

D��ons Gr��ns “M��su zvaig����u vaina”

D��ona Gr��na v��rds ir viens no tiem, kas pirmie n��k pr��t��, kad j��atbild uz (neatbildamo) jaut��jumu par m������kajiem prozai��iem. Darbs run�� par jaunie��iem un v��zi, ta��u tas reiz�� ir un nav tik depres��vi, k�� s��kum�� var��tu ����ist. Varu tikai atk��rtoties, sakot, ka “M��su zvaig����u vaina”��lika man smieties, raud��t un dom��t. J��, rom��n�� atspogu��ot�� t��ma ir skumja, tom��r ��is darbs neb��t nav depres��vs, tie��i otr��di: varo��i ir aspr��t��gi un intelli��enti, nekautr��damies pl��st jokus ar�� dz��ves smag��kajos br����os. ���� nav asaraina gr��mata par v��zi, bet gan nelieku��ots st��sts par jauniem cilv��kiem, k�� ar�� vi��u domu un j��tu pasauli. Autors gr��matu vien�� vai cit�� form�� rakst��jis desmit gadus, un rezult��ts ir katras dienas v��rts.

Vizma Bel��evica “Kamol�� tin��ja”

Ja jaut��jums par m������ko prozai��i man vienm��r bijis ��oti probl��m��tisks, tad savas m������k��s dzejnieces v��rdu es varu nosaukt nedom��jot ��� Vizma Bel��evica. Un j��, ar faktu, ka tas nav Ziedonis, V��cietis vai ��aks, es lepojos tikai mazliet (��oti). Ar Bel��evicas v��rdos izteikto j��tu un domu pasauli es vispirms iepazinos caur paz��stamaj��m Paula melodij��m, v��l��k jau patst��v��gi lasot ��o kr��jumu. Un tas neb��t nenoz��m��, ka es taj�� paz��tu katru rindi��u, vai ka man patiktu katrs taj�� ietvertais dzejolis, vai pat ka es katru dzejoli sp��tu saprast. Ta��u tas, ka es v��l visu nesaprotu, liek man pie ���� kr��juma atgriezties atkal un atkal, lai p��rbaud��tu, sak, varb��t ��oreiz man atkal atv��rsies un savu bag��t��bu par��d��s v��l k��ds Dzejas karalienes uzrakst��tais v��rds.

M��rija Hofmane “Stravaganza. Zvaig����u pils��ta”

���� gr��mata ir seko fantazijas lab��kaj��m trad��cij��m un kop�� ar p��r��j��m s��rijas gr��mat��m veido to, ko es sauktu par eskeipisma manifestu ��� v��rda vislab��kaj�� noz��m��. Galvenie varo��i, kas main��s no gr��matas uz gr��matu, alla�� ir jaunie��i, ku��u re��laj�� dz��v�� kaut kas nav k��rt��b�� un ku��i ir nelaim��gi. P��rce��o��ana uz parall��l��s pasaules Viduslaiku It��lijai ekvivalentu zemi ��auj varonim (��aj�� gad��jum�� meitenei v��rd�� D��ord��ija) aizb��gt no savas neb��t ne laim��g��s ikdienas. ���� gr��mata ne vien iedvesmoja mani uzrakst��t pirmo rom��nu, ko jebkad pabeidzu (un ku���� bija gandr��z, bet ne glu��i, piln��gi nelas��ms), bet ar�� ied��st��ja man�� apzi���� diezgan romantiz��tu skat��jumu uz It��liju, t��s kult��ru un v��sturi.

Deivids Klements Deiviss “Ugunsnes��js”

Pirmais darbs, ko b��rn��b�� apzin��ti nokrist��ju par savu m������ko gr��matu. Diem����l, ja neskaita atsevi����as si��eta druskas, tas ir teju vien��gais, kas man no ���� rom��na ir palicis atmi���� kaut vai t�� vienk��r���� iemesla d����, ka ��o godu v��l k��dam darbam izpeln��ties ir bijis ��oti g����ti. Gr��matu nopirku uz dullo veikal��, jo mani uzrun��ja v��ks, un t�� mani ��� jaunu un nepieredz��ju��u las��t��ju ��� aizr��va k�� nekas cits. Un kad to aizv��ru, man vajadz��ta k��du br��di pas��d��t, padom��t un atj��gties. Nu jau vair��kus gadus gribu to p��rlas��t, bet baidos saboj��t iespaidu. Turkl��t ir ta��u tik daudz jaunas, v��l nelas��tas liter��t��ras!

D��. R. R. Tolk��ns “Hobits, jeb Turp un atpaka��”

Viens man jau b��rn��b�� bija skaidrs ��� ja es b��tu p��rdabiska b��tne, es neb��tu ne elfs, ne r����is. Es b��tu hobits. Dom��ju, ka neviens, kas mani paz��st, nebr��n��sies, ja atz����u, ka doma par div��m brokast��m, t��jas laiku p��cpusdien�� un pieliekamo kambari, kur vienm��r atrodama k��da mago��maiz��te, man ����iet izcili t��kama. Tad nu “Hobits” man vienm��r ir bijis st��sts par T��du K�� Es, ku���� ieku��as pats nezina kur, bet, lai kas ar�� st��tos vi��am pret��, ��� gan apst��k��u spiests, gan sava krietn�� rakstura��vad��ts ��� izdom��, k�� piemu����ot Gollumu, izb��gt no elfu cietuma un samulsin��t p����i (!), un visp��r dara Lielas Lietas.

Autoru kollekt��vs “Chansons des trouv��res”

(Truv��ru dziesmas)

Ja man k��ds pirms gada b��tu centies iest��st��t, ka ���� antolo��ija nok����s manas dz��ves desmit svar��g��ko gr��matu sarakst��, es b��tu ska��i sm��jies. Tom��r te nu t�� ir: vienpadsmit�� un divpadsmit�� gadsimta zieme��fran��u (p��rsvar�� m��las) lirika, kas dom��ta dzied����anai galm��. Liter��t��ra un m��ksla, kas rad��ta pirms mazliet maz��k nek�� t��ksto�� gadiem, bet kas uzrun�� v��l joproj��m. Vismaz t��du bezcer��gu sap��ot��ju, k��ds esmu es.

Adrian Tchaikovsky “Heirs of the Blade”

(Adrians ��aikovskis “Asmens mantinieki”)

Ar ko gan v��l es var��tu nosl��gt savu apskatu, ja ne ar Latvij�� mazpaz��stamas britu fantazijas s��rijas sept��to da��u? Paties��b�� es var��ju izv��l��ties jebku��u no asto����m gr��mat��m (ne pirmo, jo t�� ir maz��k laba, nedz ar�� desmito, jo t�� v��l nav izn��kusi), bet izv��l��jos “Asmens mantiniekus”, jo t��, cik atceros, bija pirm��, kas mani izr��va no st��sta vislab��kaj�� iesp��jamaj�� veid�� ��� liekot pacelt galvu un tuk��o istabi��u inform��t, ka “tas vecis ir ��eni��ls”. Fantazijas un fantastikas krustojums, kas neb��t nav slikt��ks par Poteru. (Ri����veida kompozicija, k��ds prieks!)

Kustību aizsāka Spīgana; mani atzīmēja un man stafetes kociņu pirmā nodeva Laura, tad nu interneta likumi diktē, ka man nekas cits neatliek, kā vien pievienoties klubiņam un pastāstīt par desmit grāmatām, kas manā dzīvē spēlējušas īpaši nozīmīgu lomu. Grāmatas nav sakārtotas nekādā noteiktā secībā, kā vien tādā, kādā tās ienāca man prātā. (Attēlos paslēptas saites.)

Bībele

Atļaujos uzskatīt, ka šeit komentāri ir lieki.

Dž. K. Roulinga “Harijs Poters un Uguns biķeris”

Liela nozīme manā dzīvē ir bijusi visai Potera sāgai kopumā, jo tieši šīs bija tās grāmatas, kas manī modināja vēlmi lasīt (un vēlāk arī rakstīt). Šim topam izvēlējos sērijas ceturto un vidējo grāmatu vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, tā bija pirmā Potera sērijas grāmata, kuŗas eksemplārs piederēja man pašam (iepriekšējās trīs ikreiz biju no kāda aizņēmies), otrkārt, tā bija biezākā grāmata, ko jebkad biju lasījis, treškārt, es biju vienā vecumā ar galveno varoni, ceturtkārt, vienu vasaru pavadīju lasot un pārlasot tieši Uguns biķeri, līdz brīdim, kad varēju visām sešsimt piecdesmit sešām (!) grāmatas lappusēm tikt cauri dažu stundu laikā.

Alessandro Baricco “Novecento”

(Alesandro Bariko “Tūkstošdeviņsimt”)

Ar šo viena cilvēka izrādi (jeb, kā rakstīts uz grāmatas vāka, monologu) es iepazinos ūniversitātē, studiju laikā un tajā atradu kaut ko neizskaidrojamu, kas mani uzrunāja. Šis apjomā nelielais itāļu darbs stāsta par kādu ģeniālu pianistu. Viņš ir dzimis, dzīvo un strādā uz tvaikoņa “Virdžinian”, kas ved ļaudis no Eiropas uz Ameriku, un nekad mūžā (!) nav no tā nokāpis. Gribēju kādu fragmentu citēt, bet nespēju izvēlēties, jo, lai kuŗu lappusi es atvērtu, visur pretī ģeniālitāte un mūzika. Tad nu būs jāpaliek gribot. Tiem, kas vēlas ar šo stāstu iepazīties, varu piedāvāt noskatīties filmu “The Legend of 1900“. Bet vispirms jāizlasa grāmata!

Džons Grīns “Mūsu zvaigžņu vaina”

Džona Grīna vārds ir viens no tiem, kas pirmie nāk prātā, kad jāatbild uz (neatbildamo) jautājumu par mīļākajiem prozaiķiem. Darbs runā par jauniešiem un vēzi, taču tas reizē ir un nav tik depresīvi, kā sākumā varētu šķist. Varu tikai atkārtoties, sakot, ka “Mūsu zvaigžņu vaina” lika man smieties, raudāt un domāt. Jā, romānā atspoguļotā tēma ir skumja, tomēr šis darbs nebūt nav depresīvs, tieši otrādi: varoņi ir asprātīgi un intelliģenti, nekautrēdamies plēst jokus arī dzīves smagākajos brīžos. Šī nav asaraina grāmata par vēzi, bet gan neliekuļots stāsts par jauniem cilvēkiem, kā arī viņu domu un jūtu pasauli. Autors grāmatu vienā vai citā formā rakstījis desmit gadus, un rezultāts ir katras dienas vērts.

Vizma Belševica “Kamolā tinēja”

Ja jautājums par mīļāko prozaiķi man vienmēr bijis ļoti problēmātisks, tad savas mīļākās dzejnieces vārdu es varu nosaukt nedomājot – Vizma Belševica. Un jā, ar faktu, ka tas nav Ziedonis, Vācietis vai Čaks, es lepojos tikai mazliet (ļoti). Ar Belševicas vārdos izteikto jūtu un domu pasauli es vispirms iepazinos caur pazīstamajām Paula melodijām, vēlāk jau patstāvīgi lasot šo krājumu. Un tas nebūt nenozīmē, ka es tajā pazītu katru rindiņu, vai ka man patiktu katrs tajā ietvertais dzejolis, vai pat ka es katru dzejoli spētu saprast. Taču tas, ka es vēl visu nesaprotu, liek man pie šī krājuma atgriezties atkal un atkal, lai pārbaudītu, sak, varbūt šoreiz man atkal atvērsies un savu bagātību parādīs vēl kāds Dzejas karalienes uzrakstītais vārds.

Mērija Hofmane “Stravaganza. Zvaigžņu pilsēta”

Šī grāmata ir seko fantazijas labākajām tradīcijām un kopā ar pārējām sērijas grāmatām veido to, ko es sauktu par eskeipisma manifestu – vārda vislabākajā nozīmē. Galvenie varoņi, kas mainās no grāmatas uz grāmatu, allaž ir jaunieši, kuŗu reālajā dzīvē kaut kas nav kārtībā un kuŗi ir nelaimīgi. Pārceļošana uz parallēlās pasaules Viduslaiku Itālijai ekvivalentu zemi ļauj varonim (šajā gadījumā meitenei vārdā Džordžija) aizbēgt no savas nebūt ne laimīgās ikdienas. Šī grāmata ne vien iedvesmoja mani uzrakstīt pirmo romānu, ko jebkad pabeidzu (un kuŗš bija gandrīz, bet ne gluži, pilnīgi nelasāms), bet arī iedēstīja manā apziņā diezgan romantizētu skatījumu uz Itāliju, tās kultūru un vēsturi.

Deivids Klements Deiviss “Ugunsnesējs”

Pirmais darbs, ko bērnībā apzināti nokristīju par savu mīļāko grāmatu. Diemžēl, ja neskaita atsevišķas sižeta druskas, tas ir teju vienīgais, kas man no šī romāna ir palicis atmiņā kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šo godu vēl kādam darbam izpelnīties ir bijis ļoti gŗūti. Grāmatu nopirku uz dullo veikalā, jo mani uzrunāja vāks, un tā mani – jaunu un nepieredzējušu lasītāju – aizrāva kā nekas cits. Un kad to aizvēru, man vajadzēta kādu brīdi pasēdēt, padomāt un atjēgties. Nu jau vairākus gadus gribu to pārlasīt, bet baidos sabojāt iespaidu. Turklāt ir taču tik daudz jaunas, vēl nelasītas literātūras!

Dž. R. R. Tolkīns “Hobits, jeb Turp un atpakaļ”

Viens man jau bērnībā bija skaidrs – ja es būtu pārdabiska būtne, es nebūtu ne elfs, ne rūķis. Es būtu hobits. Domāju, ka neviens, kas mani pazīst, nebrīnīsies, ja atzīšu, ka doma par divām brokastīm, tējas laiku pēcpusdienā un pieliekamo kambari, kur vienmēr atrodama kāda magoņmaizīte, man šķiet izcili tīkama. Tad nu “Hobits” man vienmēr ir bijis stāsts par Tādu Kā Es, kuŗš iekuļas pats nezina kur, bet, lai kas arī stātos viņam pretī, – gan apstākļu spiests, gan sava krietnā rakstura vadīts – izdomā, kā piemuļķot Gollumu, izbēgt no elfu cietuma un samulsināt pūķi (!), un vispār dara Lielas Lietas.

Autoru kollektīvs “Chansons des trouvères“

(Truvēru dziesmas)

Ja man kāds pirms gada būtu centies iestāstīt, ka šī antoloģija nokļūs manas dzīves desmit svarīgāko grāmatu sarakstā, es būtu skaļi smējies. Tomēr te nu tā ir: vienpadsmitā un divpadsmitā gadsimta ziemeļfranču (pārsvarā mīlas) lirika, kas domāta dziedāšanai galmā. Literātūra un māksla, kas radīta pirms mazliet mazāk nekā tūkstoš gadiem, bet kas uzrunā vēl joprojām. Vismaz tādu bezcerīgu sapņotāju, kāds esmu es.

Adrian Tchaikovsky “Heirs of the Blade”

(Adrians Čaikovskis “Asmens mantinieki”)

Ar ko gan vēl es varētu noslēgt savu apskatu, ja ne ar Latvijā mazpazīstamas britu fantazijas sērijas septīto daļu? Patiesībā es varēju izvēlēties jebkuŗu no astoņām grāmatām (ne pirmo, jo tā ir mazāk laba, nedz arī desmito, jo tā vēl nav iznākusi), bet izvēlējos “Asmens mantiniekus”, jo tā, cik atceros, bija pirmā, kas mani izrāva no stāsta vislabākajā iespējamajā veidā – liekot pacelt galvu un tukšo istabiņu informēt, ka “tas vecis ir ģeniāls”. Fantazijas un fantastikas krustojums, kas nebūt nav sliktāks par Poteru. (Riņķveida kompozicija, kāds prieks!)

Erasmus programmas ietvaros man tika noz��m��ta pal��dze no studentu vidus, lai man b��tu k��ds, kam pajaut��t visus mazos s��kumos iz s��rijas “Kur atrodas ��itais?” un “K�� dara to?”, un “Kas tas t��ds?”. Anonimit��tes nol��kos sauksim vi��u par X. Tas viss ir skaisti un jauki, un es vi��ai esmu uzdevis ne mazums jaut��jumu un sa����mis noder��gas atbildes.

Tom��r, kad, ejot no viena Parmas gala uz otru, centos atrast k��du s��kumu, par ko m��s var��tu parun��t, uzdevu savai pal��dzei, k�� man lik��s, mu����udro��u jaut��jumu: “Ko tu dari br��vaj�� laik��?” Katram ta��u ir k��das intereses, vai ne? Un par liet��m, kas m��s interes��, varam ar�� parun��t!

Un tom��r es k����d��jos, jo uz manu jaut��jumu vi��a atbild��ja: “M��cos.”

Nopietni?

M����in����u paskaidrot, k��d���� ���� vi��as atbilde mani tik ��oti p��rsteidza. Es varu saprast, ka studiju gait�� p��rstr��d��jam��s inform��cijas apjoms var b��t liels[1]. Es saprotu, ka tas var b��t tik liels, ka cilv��kam ir maz br��v�� laika. Bet X neteica “man nav br��va laika, bet es labpr��t…”, vi��a teica “m��cos”. ����da atbilde man liek dom��t par to, ka cilv��kam vienk��r��i nav nek��du intere��u, vismaz ��rpus jomas, ko stud��. Labi, es saprotu ar�� to, ka cilv��ks varb��t stud�� nu tie��i, tie��i to nozari, kas vi��u interes�� vair��k par visu citu, un tad tie����m var iegrimt l��dz aus��m. Tom��r vismaz mana pieredze r��da, ka pasniedz��ja uzdots m��jasdarbs kaut ��oti pat��kam�� jom�� tom��r rada v��lmi dar��mo atlikt vai novilcin��t un k��du br��ti��u velt��t savas domas kaut kam ��� jebkam ��� citam.

Un ��eit ain�� par��d��s citas intereses. Jo cilv��ks ta��u nevar no r��ta l��dz vakaram dom��t par vienu vien��gu lietu, vai ne?

Vai varb��t t�� ir tikai man?

_____________________________________________________

[1] Es pat teiktu, ka tam j��b��t lielam, cit��di studijas nav nekas vair��k k�� planific��ta mekl����ana G��gl��.

Erasmus programmas ietvaros man tika nozīmēta palīdze no studentu vidus, lai man būtu kāds, kam pajautāt visus mazos sīkumos iz sērijas “Kur atrodas šitais?” un “Kā dara to?”, un “Kas tas tāds?”. Anonimitātes nolūkos sauksim viņu par X. Tas viss ir skaisti un jauki, un es viņai esmu uzdevis ne mazums jautājumu un saņēmis noderīgas atbildes.

Tomēr, kad, ejot no viena Parmas gala uz otru, centos atrast kādu sīkumu, par ko mēs varētu parunāt, uzdevu savai palīdzei, kā man likās, muļķudrošu jautājumu: “Ko tu dari brīvajā laikā?” Katram taču ir kādas intereses, vai ne? Un par lietām, kas mūs interesē, varam arī parunāt!

Un tomēr es kļūdījos, jo uz manu jautājumu viņa atbildēja: “Mācos.”

Nopietni?

Mēģināšu paskaidrot, kādēļ šī viņas atbilde mani tik ļoti pārsteidza. Es varu saprast, ka studiju gaitā pārstrādājamās informācijas apjoms var būt liels[1]. Es saprotu, ka tas var būt tik liels, ka cilvēkam ir maz brīvā laika. Bet X neteica “man nav brīva laika, bet es labprāt…”, viņa teica “mācos”. Šāda atbilde man liek domāt par to, ka cilvēkam vienkārši nav nekādu interešu, vismaz ārpus jomas, ko studē. Labi, es saprotu arī to, ka cilvēks varbūt studē nu tieši, tieši to nozari, kas viņu interesē vairāk par visu citu, un tad tiešām var iegrimt līdz ausīm. Tomēr vismaz mana pieredze rāda, ka pasniedzēja uzdots mājasdarbs kaut ļoti patīkamā jomā tomēr rada vēlmi darāmo atlikt vai novilcināt un kādu brītiņu veltīt savas domas kaut kam – jebkam – citam.

Un šeit ainā parādās citas intereses. Jo cilvēks taču nevar no rīta līdz vakaram domāt par vienu vienīgu lietu, vai ne?

Vai varbūt tā ir tikai man?

_____________________________________________________

[1] Es pat teiktu, ka tam jābūt lielam, citādi studijas nav nekas vairāk kā planificēta meklēšana Gūglē.