Ingus Macats's Blog, page 4

R��ts M��den�� atn��k ar spo��iem saules stariem, tik siltiem, ka es pamanu pat taureni lidin��mies pa pils��tas iel��m. Taureni! 28. decembr��! Tie��i ��odien vislab��k redzams, ka teju katra ����s pils��tas m��ja ir dzeltena vai oran��a, dodot M��denai visp��r��ju saulainu smil��u toni.

P��c iepriek����j��s dienas vakara man pietr��kst gribassp��ka piecelties gana laic��gi, lai dotos l��dzi Eud����nijai uz vi��as grupas m����in��jumu, t��d��j��di esmu sev atbr��vojis visu dienu. T�� k�� skait��s, ka M��den�� visu jau esmu redz��jis, p��c ��sas apspriedes ar Silviju pie brokastu galda (panettone, mmm…[1]) nolemju doties uz Parmu, jo ��oti gribu redz��t turienes domu un��baptist��riju[2]. Vilcien�� pavisam nejau��i izv��los pareizo pusi, kur s��d��t, t��d��j��di sag��d��jot sev jauku skatu uz, k�� man ����iet, Apen��niem, kas slejas t��lum��[3].

Parm�� cenas ��oti da����das. Par pils��tas karti man nopl���� 5,50���, kam��r ��oti skaist��,17. gs. baroka stil�� celt�� koka te��tr�� tieku iek����, samaks��jot vienu vien��gu eiro. Tas ir Farn��zu te��tris (Teatro Farnese), ko atradu glu��i net������m, bet ko noteikti apciemo��u v��l k��dreiz.

Parm�� pirmoreiz saska��os ar faktu, ka pusdienlaik�� ��oti daudz kas nestr��d�� ��� ieskaitot apskates objektus. T�� nu, kad beidzot sagaidu doma un baptist��rija atv��r��anu, mans entuziasms ir mazliet noplacis, tom��r tas negaisina p��rliec��bu, ka abas ����s vietas ir v��rts redz��t.

Parmai, k�� izr��d��s, ir ar�� sava upe[4]. Sav�� p��rm��r��gi d��rgaj�� kart��, ko esmu l��dz ��im esmu atv��ris tie��i vienu reizi, izlasu, ka to ar�� sauc Parma. J��teic, ka par upi to saukt ir diezgan d��sni, ��emot v��r��, ka ��� vismaz ��aj�� gadalaik�� ��� to, labi gribot, var p��rbrist, nesaslapinot ce��us. Toties uz tilta, kas tai p��ri ved ma����nas, mani gaida pat��kams p��rsteigums ��� citu pasaules valstu karogu starp�� tur lepni pl��vo ar�� Latvijas sarkanbaltsarkanais.

Kas attiecas uz pa��u Parmas pils��tu, t��s v��sturiskaj�� centr�� valda l��dz��ga atmosfaira k�� Vecr��g��, kaut fiziski abas, protams, nav sam��rojamas. ��rpus v��sturisk�� centra, kur dz��vo norm��li mirst��gie cilv��ki, atrodams tie��i tas ��� norm��la, pasaul��ga dz��ve ar miskast��m un lielveikaliem. T��d�� zi���� M��dena man pat��k lab��k.

Taup��t v��l neesmu iem��c��jies.

Vakar��, p��c atgrie��an��s M��den��, mana namam��te Silvija man iem��ca k��du emilie��u dialekta v��rdu ��� cioccapiatti[5]�����, ku��am noteikti ir k��ds l��dzinieks latvie��u valod��, bet nesp��ju to iedom��ties.[6]

P��c tam vakaru pavad��m pie t��lr��des ekr��na, skatoties interesantu,��italie��u m��l��[7] dubl��tu,��bet sav��du amerik����u filmu “Alberts Nobss” (Albert Nobbs) ar Glenu Klouzu (Glenn Close) galvenaj�� lom��.��

Nevaru saprast, vai ��aj�� ��imen�� ir norm��li s��d��t klusum��, vai ar�� vi��i visi j��tas ne��rti manas kl��tb��tnes d����. Atg��dinu sev, ka visa pasaule negrie��as vien��gi ap manu neizm��rojamo ego, un eju gul��t.

______________________________________________

[1] Tas ir italie��u, ��pa��i mil��nie��u, tradicion��lais ziemassv��tku k��kss ar ����v��tiem aug��iem ��� ��oti viegls, gais��gs un gards.

[2] ��eit:����pa��a celtne, kas paredz��ta krist��b��m.

[3] Mana latvie��a kalnu izpratne, protams, ir visai ierobe��ota, t��d���� varb��t tie nemaz nebija Apen��ni, bet tikai kaut k��da augstiene. Kas to lai zina?

[4] ��aj�� Italijas re��ion�� pils��tas celtas nevis upju krastos, bet sen�� romie��u Emilija ce��a (Via Emilia) mal��s.

[5] To izrun�� apm��ram k�� “��okapjati” (uzsvars uz priek��p��d��j��s zilbes).

[6] ��is v��rds apz��m�� lielu muldo��u, izsakot l��dz��gu attieksmi k�� latvju teicien�� “tuk��a muca t��lu skan”.

[7] ��eit piln��gi viss tiek dubl��ts, l��dz��gi k�� tas notiek V��cij��, tikai j��dz��g��k.

Rīts Mōdenā atnāk ar spožiem saules stariem, tik siltiem, ka es pamanu pat taureni lidināmies pa pilsētas ielām. Taureni! 28. decembrī! Tieši šodien vislabāk redzams, ka teju katra šīs pilsētas māja ir dzeltena vai oranža, dodot Mōdenai vispārēju saulainu smilšu toni.

Pēc iepriekšējās dienas vakara man pietrūkst gribasspēka piecelties gana laicīgi, lai dotos līdzi Eudžēnijai uz viņas grupas mēģinājumu, tādējādi esmu sev atbrīvojis visu dienu. Tā kā skaitās, ka Mōdenā visu jau esmu redzējis, pēc īsas apspriedes ar Silviju pie brokastu galda (panettone, mmm…[1]) nolemju doties uz Parmu, jo ļoti gribu redzēt turienes domu un baptistēriju[2]. Vilcienā pavisam nejauši izvēlos pareizo pusi, kur sēdēt, tādējādi sagādājot sev jauku skatu uz, kā man šķiet, Apenīniem, kas slejas tālumā[3].

Parmā cenas ļoti dažādas. Par pilsētas karti man noplēš 5,50€, kamēr ļoti skaistā,17. gs. baroka stilā celtā koka teātrī tieku iekšā, samaksājot vienu vienīgu eiro. Tas ir Farnēzu teātris (Teatro Farnese), ko atradu gluži netīšām, bet ko noteikti apciemošu vēl kādreiz.

Parmā pirmoreiz saskaŗos ar faktu, ka pusdienlaikā ļoti daudz kas nestrādā – ieskaitot apskates objektus. Tā nu, kad beidzot sagaidu doma un baptistērija atvēršanu, mans entuziasms ir mazliet noplacis, tomēr tas negaisina pārliecību, ka abas šīs vietas ir vērts redzēt.

Parmai, kā izrādās, ir arī sava upe[4]. Savā pārmērīgi dārgajā kartē, ko esmu līdz šim esmu atvēris tieši vienu reizi, izlasu, ka to arī sauc Parma. Jāteic, ka par upi to saukt ir diezgan dāsni, ņemot vērā, ka – vismaz šajā gadalaikā – to, labi gribot, var pārbrist, nesaslapinot ceļus. Toties uz tilta, kas tai pāri ved mašīnas, mani gaida patīkams pārsteigums – citu pasaules valstu karogu starpā tur lepni plīvo arī Latvijas sarkanbaltsarkanais.

Kas attiecas uz pašu Parmas pilsētu, tās vēsturiskajā centrā valda līdzīga atmosfaira kā Vecrīgā, kaut fiziski abas, protams, nav samērojamas. Ārpus vēsturiskā centra, kur dzīvo normāli mirstīgie cilvēki, atrodams tieši tas – normāla, pasaulīga dzīve ar miskastēm un lielveikaliem. Tādā ziņā Mōdena man patīk labāk.

Taupīt vēl neesmu iemācījies.

Vakarā, pēc atgriešanās Mōdenā, mana namamāte Silvija man iemāca kādu emiliešu dialekta vārdu – cioccapiatti[5] –, kuŗam noteikti ir kāds līdzinieks latviešu valodā, bet nespēju to iedomāties.[6]

Pēc tam vakaru pavadām pie tālrādes ekrāna, skatoties interesantu, italiešu mēlē[7] dublētu, bet savādu amerikāņu filmu “Alberts Nobss” (Albert Nobbs) ar Glenu Klouzu (Glenn Close) galvenajā lomā. 

Nevaru saprast, vai šajā ģimenē ir normāli sēdēt klusumā, vai arī viņi visi jūtas neērti manas klātbūtnes dēļ. Atgādinu sev, ka visa pasaule negriežas vienīgi ap manu neizmērojamo ego, un eju gulēt.

______________________________________________

[1] Tas ir italiešu, īpaši milāniešu, tradicionālais ziemassvētku kēkss ar žāvētiem augļiem – ļoti viegls, gaisīgs un gards.

[2] Šeit: īpaša celtne, kas paredzēta kristībām.

[3] Mana latvieša kalnu izpratne, protams, ir visai ierobežota, tādēļ varbūt tie nemaz nebija Apenīni, bet tikai kaut kāda augstiene. Kas to lai zina?

[4] Šajā Italijas reģionā pilsētas celtas nevis upju krastos, bet senā romiešu Emilija ceļa (Via Emilia) malās.

[5] To izrunā apmēram kā “čokapjati” (uzsvars uz priekšpēdējās zilbes).

[6] Šis vārds apzīmē lielu muldoņu, izsakot līdzīgu attieksmi kā latvju teicienā “tukša muca tālu skan”.

[7] Šeit pilnīgi viss tiek dublēts, līdzīgi kā tas notiek Vācijā, tikai jēdzīgāk.

Hah��! Negaid��j��t? Br��vdir����bas (ar��: prokrastin��cijas) augst��k�� pak��pe ir atgrie��an��s pie veciem, nepabeigtiem projektiem.

___________________________________

Modin��t��ju esmu uzlicis uz plkst. 8:00, un br��numain�� k��rt�� piecelties izdodas. Ieeju du����, kas ir par karstu, un atve��u logu, lai paskat��tos uz Bolo��as debes��m. V��l joproj��m pel��kas.

T�� k�� iepriek����j�� dien�� esmu labi pa��dis jau Frankfurt��, ��odien izlemju brokast��s neiet (tas prieks man b��tu izmaks��jis 12���), bet noties��t ��no m��j��m l��dzi pa��emto ��dienu, kas bija paredz��ts vakarvakaram. Ap��du p��r��dzi��u un divas maiz��tes un izdze��u kr��zi buljona. Vair��k neko nek��rojas.

Nosprie��u, ka nav, ko te ilgi un dikti dz��voties. T��p��c, p��rliecin��jies, ka viesn��cas pied��v��taj�� zviedru gald�� tie����m nav, par ko maks��t 12��� (tie����m nav), sakrav��jos un dodos prom.

Uz staciju esmu izv��l��jies doties pa ga����ko ce��u ��� cauri pils��tas centram. ����di man rodas pirmais iespaids par Bolo��u, un tas ir visai labs, vismaz cik tas attiecas uz architekt��ru. Par cilv��kiem v��l p��ragri spriest.

Pa��am s��k ����ist, ka ar naudu m��t��jos pa labi un pa kreisi ��� tabakas veikal�� nop��rku pja��encie��u k��rtis, un tikai v��l��k, jau tad, kad esmu uz����mis kursu stacijas virzien��, atrodu veikalu, kur to b��tu var��jis izdar��t par 1��� l��t��k. Bet nekas, ar�� tur atst��ju naudu, nopirkdams nagu ������r��tes un v��l vienu k��r��u komplektu ��� ��oreiz bolo��ie��u. Ar to mans k��r��u pirk��anas pl��ns ir izpild��ts, t��p��c uzdro��inos naivi cer��t, ka turpm��k ar taup����anu veiksies lab��k…

Visai veiksm��gi tieku skaidr��b�� par to, k�� funkcion�� italie��u dzelzce��a sist��ma, un non��ku M��den��, ku����, ja tic manai namam��tei Silvijai, nav daudz, ko redz��t. Tom��r pils��ta pati ir tie����m skaista, jo l��dzin��s Vidusj����as pils��ti��ai no maniem stereotipiem… tikai automa����nu vair��k. Esam papusdienoju��i kop�� ar Silviju, vi��as v��ru Gaet��no un m��ti. Vi��i man pagatavoju��i ��stus italie��u tortellini ��� tipisku M��denas Ziemassv��tku ��dienu.

Uzzinu daudz interesantu lietu, piem��ram, ka Frankfurte vi��iem skait��s t��lu zieme��os. Kad esam beidzot novietoju��i R��gu uz izt��lotas Eiropas kartes (apm��ram vien�� l��men�� ar Kopenh��genu), varam turpin��t sarunu par laikapst��k��iem, ��dienu… Par sp��ti tam, ka nama saimnieki nep��rtraukti slav�� manu italie��u valodu, izj��tu savu zin����anu tr��kumu. Ir gr��ti izteikties, kad tr��kst v��rdu ��� burtiski.

Silvija smiedam��s saka, ka M��den�� neesot daudz, ko redz��t, t��p��c esot pareizi, ka es saku tie��i r ��o pils��tu un tikai tad dodos citur. Kad vi��a uzzina, ka p��c��k grasos doties uz Ferr��ru, ��is nosaukums sarunas laik�� s��k uzpeld��t atk��rtoti. Atkal un atkal. Mazliet izklaus��s p��c divu blakusciemu iedal��juma “m��s vs. vi��i”, kaut Ferr��ra un M��dena nemaz nav tik tuvu viena otrai. Un Silvija ar�� par Ferr��ru un ferr��rie��iem zina teikt daudz laba.[1]

Dz��voklis, ku���� esmu uz��emts, mani ir p��rsteidzis nesagatavotu, ta��u es nesp��ju to l��dz galam paskaidrot. Glu��i vienk��r��i pie mums t��du dz��vok��u nav; ja ir, tad varb��t vien��gi pa���� Vecr��gas sird��, ta��u man ����iet, ka ar��tur gr��das kl��j koks, nevis m��la pl��ksnes (��ie��e��i?).[2] J��saka, ka ��iem cilv��kiem tie����m pat��k m��ksla, un tas nav tikai ierakst��ts asoci��cijas profil��, lai b��tu, ko ierakst��t. M��lest��ba pret m��kslu ir redzma labi, jo ��eit uz katras sienas ir pa gleznai (un pat vair��k��m)[3].

V��l viena M��denas ��pa����ba ��� t��, glu��i t��pat k�� Ven��cija, ����iet k�� labirints, ku���� nav iesp��jams orient��ties. Paties��b�� sal��dzin��jums ar Ven��ciju ir ��sti viet��, jo, k�� mani inform�� Agata (Silvijas meitas Eud����nijas draudzene), ar�� ��eit k��dreiz biju��i kan��li ��� un nemaz ne tik sen. K��d���� tie aizb��rti? P��r��k liela smirdo��a un p��rlieku daudz odu. Citi interesanti fakti ��� tie��i M��dena ir autokomp��njas Ferrari un operdzied��t��ja Lu����no Pavaroti dzimt�� pils��ta, M��denas doms dz��v�� izskat��s daudz iespaid��g��ks nek�� fotografij��s, un ar�� t�� iek��puse ir ��oti skaista.

Eud����nija, Silvijas jaun��k�� meita, ir ��oti intelli��enta un for��a[4]; m��s parun��j��m par valod��m un m��ziku, atrad��m k��das jomas, kur abiem bija, ko teikt. Man paveras iesp��jas taj�� vakar�� doties uz��pankroka koncertu, un, lai ar�� neesmu ���� m��zikas veida absol��ts cien��t��js, nosolos pieiet tam ar atv��rtu sirdi. Tobr��d tie����m ceru, ka man patiks, jo t��d�� gad��jum�� man b��tu iesp��ja n��kamaj�� r��t�� paklaus��ties ar�� pa��as Eud����nijas pankgrupas m����in��jumu.

Kad esmu palicis m��j��s viens, pr��toju: cik ����l, ka vi��iem nekur redzam�� viet�� nav neviena instrumenta. Visticam��k, ka Eud����nijai pieder ��itara, bet vi��as istab�� l��st negrasos, t�� nu j��iztiek ar to, kas ir.��� t��tad neko.

Viena no liet��m, ko gribu pan��kt ���� ce��ojuma laik�� ��� lai funkcion����ana italie��u m��l�� mani vairs nenogurdin��tu, lai es var��tu to lietot glu��i t��pat k�� latvie��u vai ang��u valodu. Dro��i vien jau tas nenotiks, jo ��eit visai liels faktors ir m������gais v��rdu kr��juma tr��kums, bet tas nenoz��m��, ka es nevar��tu m����in��t to pan��kt. Galu gal�� ir tikai viens k��rt��gs veids, k�� iem��c��ties valodu ��� iegrim��ana taj��.

Kad nakt�� atgrie��os no koncerta, diem����l ir apstiprin��ju����s manas aizdomas ��� pankroks man tie����m nepat��k, ��pa��i komplekt�� ar d��miem sk��bek��a viet��.[5]

_______________________________________

[1] Laikam jau da��a manis gaid��ja Latvijas lauku cien��gu blakusciemu s��ncens��bu, kur visi apk��rt��jie ir zemes m��sli, bet ��ai manis da��ai n��kas piedz��vot vil��anos. Laikam jau tas ir labi.

[2] Tikai v��l��k saprotu, ka ��aj�� dz��vokl�� pirmoreiz saska��os ar normu pa m��j��m staig��t ielas apavos.

[3] Un k�� nu ne! Gaet��no ta��u ir m��kslas restaur��tors!

[4] Rakst����anas laik�� v��rds “spridz��gs” v��l nebija pla��i zin��ms.

[5] Taj�� nakt�� ar�� priec��gi saaukst��jos.

Hahā! Negaidījāt? Brīvdiršības (arī: prokrastinācijas) augstākā pakāpe ir atgriešanās pie veciem, nepabeigtiem projektiem.

___________________________________

Modinātāju esmu uzlicis uz plkst. 8:00, un brīnumainā kārtā piecelties izdodas. Ieeju dušā, kas ir par karstu, un atveŗu logu, lai paskatītos uz Boloņas debesīm. Vēl joprojām pelēkas.

Tā kā iepriekšējā dienā esmu labi paēdis jau Frankfurtē, šodien izlemju brokastīs neiet (tas prieks man būtu izmaksājis 12€), bet notiesāt  no mājām līdzi paņemto ēdienu, kas bija paredzēts vakarvakaram. Apēdu pīrādziņu un divas maizītes un izdzeŗu krūzi buljona. Vairāk neko nekārojas.

Nospriežu, ka nav, ko te ilgi un dikti dzīvoties. Tāpēc, pārliecinājies, ka viesnīcas piedāvātajā zviedru galdā tiešām nav, par ko maksāt 12€ (tiešām nav), sakravājos un dodos prom.

Uz staciju esmu izvēlējies doties pa gaŗāko ceļu – cauri pilsētas centram. Šādi man rodas pirmais iespaids par Boloņu, un tas ir visai labs, vismaz cik tas attiecas uz architektūru. Par cilvēkiem vēl pāragri spriest.

Pašam sāk šķist, ka ar naudu mētājos pa labi un pa kreisi – tabakas veikalā nopērku pjačenciešu kārtis, un tikai vēlāk, jau tad, kad esmu uzņēmis kursu stacijas virzienā, atrodu veikalu, kur to būtu varējis izdarīt par 1€ lētāk. Bet nekas, arī tur atstāju naudu, nopirkdams nagu šķērītes un vēl vienu kāršu komplektu – šoreiz boloņiešu. Ar to mans kāršu pirkšanas plāns ir izpildīts, tāpēc uzdrošinos naivi cerēt, ka turpmāk ar taupīšanu veiksies labāk…

Visai veiksmīgi tieku skaidrībā par to, kā funkcionē italiešu dzelzceļa sistēma, un nonāku Mōdenā, kuŗā, ja tic manai namamātei Silvijai, nav daudz, ko redzēt. Tomēr pilsēta pati ir tiešām skaista, jo līdzinās Vidusjūŗas pilsētiņai no maniem stereotipiem… tikai automašīnu vairāk. Esam papusdienojuši kopā ar Silviju, viņas vīru Gaetāno un māti. Viņi man pagatavojuši īstus italiešu tortellini – tipisku Mōdenas Ziemassvētku ēdienu.

Uzzinu daudz interesantu lietu, piemēram, ka Frankfurte viņiem skaitās tālu ziemeļos. Kad esam beidzot novietojuši Rīgu uz iztēlotas Eiropas kartes (apmēram vienā līmenī ar Kopenhāgenu), varam turpināt sarunu par laikapstākļiem, ēdienu… Par spīti tam, ka nama saimnieki nepārtraukti slavē manu italiešu valodu, izjūtu savu zināšanu trūkumu. Ir grūti izteikties, kad trūkst vārdu – burtiski.

Silvija smiedamās saka, ka Mōdenā neesot daudz, ko redzēt, tāpēc esot pareizi, ka es saku tieši r šo pilsētu un tikai tad dodos citur. Kad viņa uzzina, ka pēcāk grasos doties uz Ferrāru, šis nosaukums sarunas laikā sāk uzpeldēt atkārtoti. Atkal un atkal. Mazliet izklausās pēc divu blakusciemu iedalījuma “mēs vs. viņi”, kaut Ferrāra un Mōdena nemaz nav tik tuvu viena otrai. Un Silvija arī par Ferrāru un ferrāriešiem zina teikt daudz laba.[1]

Dzīvoklis, kuŗā esmu uzņemts, mani ir pārsteidzis nesagatavotu, taču es nespēju to līdz galam paskaidrot. Gluži vienkārši pie mums tādu dzīvokļu nav; ja ir, tad varbūt vienīgi pašā Vecrīgas sirdī, taču man šķiet, ka arītur grīdas klāj koks, nevis māla plāksnes (ķieģeļi?).[2] Jāsaka, ka šiem cilvēkiem tiešām patīk māksla, un tas nav tikai ierakstīts asociācijas profilā, lai būtu, ko ierakstīt. Mīlestība pret mākslu ir redzma labi, jo šeit uz katras sienas ir pa gleznai (un pat vairākām)[3].

Vēl viena Mōdenas īpašība – tā, gluži tāpat kā Venēcija, šķiet kā labirints, kuŗā nav iespējams orientēties. Patiesībā salīdzinājums ar Venēciju ir īsti vietā, jo, kā mani informē Agata (Silvijas meitas Eudžēnijas draudzene), arī šeit kādreiz bijuši kanāli – un nemaz ne tik sen. Kādēļ tie aizbērti? Pārāk liela smirdoņa un pārlieku daudz odu. Citi interesanti fakti – tieši Mōdena ir autokompānjas Ferrari un operdziedātāja Lučāno Pavaroti dzimtā pilsēta, Mōdenas doms dzīvē izskatās daudz iespaidīgāks nekā fotografijās, un arī tā iekšpuse ir ļoti skaista.

Eudžēnija, Silvijas jaunākā meita, ir ļoti intelliģenta un forša[4]; mēs parunājām par valodām un mūziku, atradām kādas jomas, kur abiem bija, ko teikt. Man paveras iespējas tajā vakarā doties uz pankroka koncertu, un, lai arī neesmu šī mūzikas veida absolūts cienītājs, nosolos pieiet tam ar atvērtu sirdi. Tobrīd tiešām ceru, ka man patiks, jo tādā gadījumā man būtu iespēja nākamajā rītā paklausīties arī pašas Eudžēnijas pankgrupas mēģinājumu.

Kad esmu palicis mājās viens, prātoju: cik žēl, ka viņiem nekur redzamā vietā nav neviena instrumenta. Visticamāk, ka Eudžēnijai pieder ģitara, bet viņas istabā līst negrasos, tā nu jāiztiek ar to, kas ir.– tātad neko.

Viena no lietām, ko gribu panākt šī ceļojuma laikā – lai funkcionēšana italiešu mēlē mani vairs nenogurdinātu, lai es varētu to lietot gluži tāpat kā latviešu vai angļu valodu. Droši vien jau tas nenotiks, jo šeit visai liels faktors ir mūžīgais vārdu krājuma trūkums, bet tas nenozīmē, ka es nevarētu mēģināt to panākt. Galu galā ir tikai viens kārtīgs veids, kā iemācīties valodu – iegrimšana tajā.

Kad naktī atgriežos no koncerta, diemžēl ir apstiprinājušās manas aizdomas – pankroks man tiešām nepatīk, īpaši komplektā ar dūmiem skābekļa vietā.[5]

_______________________________________

[1] Laikam jau daļa manis gaidīja Latvijas lauku cienīgu blakusciemu sāncensību, kur visi apkārtējie ir zemes mēsli, bet šai manis daļai nākas piedzīvot vilšanos. Laikam jau tas ir labi.

[2] Tikai vēlāk saprotu, ka šajā dzīvoklī pirmoreiz saskaŗos ar normu pa mājām staigāt ielas apavos.

[3] Un kā nu ne! Gaetāno taču ir mākslas restaurātors!

[4] Rakstīšanas laikā vārds “spridzīgs” vēl nebija plaši zināms.

[5] Tajā naktī arī priecīgi saaukstējos.

“Es b����u laim��gs, kad pabeig��u skolu, kad iem��l����os, kad iest����os ��niversit��t�� un var����u stud��t, ko v��los, kad dar����u darbu, kas pat��k, kad, kad, kad… kad izdo��u savu pirmo gr��matu, l��k, tad gan es b����u laim��gs!”

Pirmais instinkts ir sac��t, ka t�� dom��jam m��s visi. Tom��r es nezinu, k�� dom�� citi, zinu tikai to, k�� dom��ju pats. Un varu dro��i apgalvot, ka ����das domas man da����dos dz��ves posmos ir biju��as rakstur��gas. ��odien jau k��rt��jo reizi p��rliecin��jos par to, cik t��s mald��gas.

Izdot savu gr��matu ��� tas bija mans b��rn��bas sapnis, kas reiz ����ita tik t��ls un neaizsniedzams k�� Dullajam Daukam horizonts. ����ita, ka taj�� t��laj�� dien�� (ku��a nekad nepien��ks), kad veikalu plauktos gul��s gr��mata, ko rot��s mans v��rds, es b����u sevi pier��d��jis un b����u patiesi laim��gs.

Man ir 21 gads. Kop�� pag��ju����s piektdienas mana gr��mata “Koncertfl����elis” gu�� veikalu plauktos. ��odien veselus desmit t��s eksempl��rus p��rnesu m��j��s. Varb��t es esmu kaut ko pier��d��jis, ta��u nav ��sti saprotams, kam un ko. Skaidrs ir tikai tas, ka es pavisam noteikti neesmu sasniedzis kaut k��das metaforiskas virsotnes, p��c ku����m nu var��tu “mirt laim��gs”. Es neesmu ne laim��g��ks, ne nelaim��g��ks par to, k��ds biju pirms ned����as. Starp mani pirms ned����as un mani tagad visp��r nav p��r��k liela at����ir��ba.

Kad b��rn��b�� dom��ju par kaut k�� sava izdo��anu, t�� vienm��r bija gr��mata ��� vienskaitl��. Tas ����ita kaut kas tik neiesp��jams, ka viena gr��mata jau l��dzin��j��s br��numam. Tom��r tagad es v��los sac��t ��� mana pirm�� gr��mata. Gribu cer��t, ka tai sekos v��l citas, jo man nepavisam nav aptr��cies st��stu, ko citiem pav��st��t. Taisn��ba ir tiem, kas sal��dzina dz��vi ar ce��u ��� tas aizvijas t��lum��, un g��j��js neredz tam galu.

Bet kad tad es b����u laim��gs? Kad man pietiks? Vai tad, kad b����u izdevis divas, tr��s, piecas, ��etrdesmit septi��as gr��matas? Vai tad, kad p��c manu gr��matu mot��viem tiks uz��emta kinofilma? Vai tad, kad par mani m��c��s skolu programm��s?

… jau atkal neiesp��jam��s, neaizsniedzam��s t��les. Bet varb��t ar�� t��s reiz pien��ks? Tom��r, ar�� t��s sasniedzot, Dullais Dauka nek����s laim��gs.

Fraze “Esi laim��gs tagad, dz��vo ��odienai” vairs nevienu nep��rsteidz, tie��i otr��di, t�� ����iet tik pat nodr��zta k�� izlietots z��mu��a gals. Tom��r cik taj�� paties��bas? Varb��t ce���� ir tas, kas dara laim��gu, varb��t tas ir g��jiens, iesp��ja v��rot apk��rt��jo ainavu, dal��ties ar l��dzi g��j��jiem priekos, b��d��s un neticamos st��stos glu��i k�� Boka��o “Dekameron��”… bet varb��t laime ir kur citur?

“Es būšu laimīgs, kad pabeigšu skolu, kad iemīlēšos, kad iestāšos ūniversitātē un varēšu studēt, ko vēlos, kad darīšu darbu, kas patīk, kad, kad, kad… kad izdošu savu pirmo grāmatu, lūk, tad gan es būšu laimīgs!”

Pirmais instinkts ir sacīt, ka tā domājam mēs visi. Tomēr es nezinu, kā domā citi, zinu tikai to, kā domāju pats. Un varu droši apgalvot, ka šādas domas man dažādos dzīves posmos ir bijušas raksturīgas. Šodien jau kārtējo reizi pārliecinājos par to, cik tās maldīgas.

Izdot savu grāmatu – tas bija mans bērnības sapnis, kas reiz šķita tik tāls un neaizsniedzams kā Dullajam Daukam horizonts. Šķita, ka tajā tālajā dienā (kuŗa nekad nepienāks), kad veikalu plauktos gulēs grāmata, ko rotās mans vārds, es būšu sevi pierādījis un būšu patiesi laimīgs.

Man ir 21 gads. Kopš pagājušās piektdienas mana grāmata “Koncertflīģelis” guļ veikalu plauktos. Šodien veselus desmit tās eksemplārus pārnesu mājās. Varbūt es esmu kaut ko pierādījis, taču nav īsti saprotams, kam un ko. Skaidrs ir tikai tas, ka es pavisam noteikti neesmu sasniedzis kaut kādas metaforiskas virsotnes, pēc kuŗām nu varētu “mirt laimīgs”. Es neesmu ne laimīgāks, ne nelaimīgāks par to, kāds biju pirms nedēļas. Starp mani pirms nedēļas un mani tagad vispār nav pārāk liela atšķirība.

Kad bērnībā domāju par kaut kā sava izdošanu, tā vienmēr bija grāmata – vienskaitlī. Tas šķita kaut kas tik neiespējams, ka viena grāmata jau līdzinājās brīnumam. Tomēr tagad es vēlos sacīt – mana pirmā grāmata. Gribu cerēt, ka tai sekos vēl citas, jo man nepavisam nav aptrūcies stāstu, ko citiem pavēstīt. Taisnība ir tiem, kas salīdzina dzīvi ar ceļu – tas aizvijas tālumā, un gājējs neredz tam galu.

Bet kad tad es būšu laimīgs? Kad man pietiks? Vai tad, kad būšu izdevis divas, trīs, piecas, četrdesmit septiņas grāmatas? Vai tad, kad pēc manu grāmatu motīviem tiks uzņemta kinofilma? Vai tad, kad par mani mācīs skolu programmās?

… jau atkal neiespējamās, neaizsniedzamās tāles. Bet varbūt arī tās reiz pienāks? Tomēr, arī tās sasniedzot, Dullais Dauka nekļūs laimīgs.

Fraze “Esi laimīgs tagad, dzīvo šodienai” vairs nevienu nepārsteidz, tieši otrādi, tā šķiet tik pat nodrāzta kā izlietots zīmuļa gals. Tomēr cik tajā patiesības? Varbūt ceļš ir tas, kas dara laimīgu, varbūt tas ir gājiens, iespēja vērot apkārtējo ainavu, dalīties ar līdzi gājējiem priekos, bēdās un neticamos stāstos gluži kā Bokačo “Dekameronā”… bet varbūt laime ir kur citur?

Tur, kur Baltijas jūŗai

Akmeņos kalti krasti –

Bubuļu sabats.

Ciltstēvs – kāds vīrs,

Kas Vāczemē, nometnē trīs

Dienas pirms kaŗa beigām

Pakārts kā komunists.

Tēvzemē pārvests

Viens laulību gredzens

Dzeltenā krāsā.

Pirms pace��amies, no debes��m liel��m, slapj��m p��rsl��m s��k krist sniegs; tas noz��m��, ka lidma����na aizkav��jas. Milz��g�� dzelzs putna turb��nas ir gana sp��c��gas, lai no asfalta norautu ledus k��rtu, bet sniega v��tra t��m ac��mredzot tom��r nav pa sp��kam, vismaz ne bez ��pa��as pal��dz��bas, par ku��as technisko raksturu man nekas nav zin��ms, bet kas izpau��as k�� spilgti oran��a “glaz��ra” uz lidma����nas sp��rniem.

Pavisam dr��z kl��t ir mana m������k�� da��a jebku���� lidojum��. Lidma����na veic pla��u un c��lu goda apli pa lidostas territoriju un nost��jas skrejce��a gal��. Tas, glu��i k�� svec����u izgaismots, aizvijas migl��. Lidma����na uz��em ��trumu un atraujas no zemes, paceldam��s 45 gradu le������ un aiz sevis atst��dama visus uztraukumus un Latvijas sniegotos laukus.

K��du br��di apk��rt valda bezgal��gs pel��kums. Dzelzs putns steidzas, lai tiktu tam cauri, pace��oties p��c iesp��jas strauj��k. Mans ��ermenis p��rmai��us ����iet smags un viegls, un sirds jau gaida,. kad atkal var��s redz��t saules gaismu. Pel��kums k����st aizvien gai����ks, aizvien balt��ks.

L��k, Saule, kas jau m��ne��iem sl��pusies ��eit, aug��a, tagad l��kojas pret�� k�� p��rsteigta jaunkundze, kam nav iesp��jams paskat��ties ac��s. Tie��i ��eit cilv��ks var justies vistuv��k Dievam, ��eit, kur m��ko��u zeme ir balts un p��kains tuksnesis, kur saule ir spo��a un silta, bet debesis ��� m����am zilas.

Tom��r s��pes ir t��s, kas cilv��kam atg��dina, ka vi��am nepiekl��jas ��eit b��t. ��eit nav nevienas dz��vas rad��bas ��� putni un citi lido��i tik augstu nesp��j pacelties. Un ar�� cilv��kam nav paredz��ts ��eit uztur��ties ilgsto��i. Debesis pieder Dievam, un t�� tas paliks m������gi.

***

Lido��anai ir v��l k��ds aspekts. Kaut ar�� es zinu, ka m��s p��rvietojamies ��oti liel�� ��trum�� ��� pacel��an��s br��d�� pats biju tam liecinieks ���, ��eit, aug����, kur vien��gais atskaites punkts ir lej��k eso��ie m��ko��i, ����iet, it k�� m��s vilktos k�� gliemezis. K�� liels, dzelz�� kalts, lidojo��s gliemezis. Protams, ar�� lidojuma ilgums kalpo k�� liec��ba par dzelzs glieme��a patieso ��trumu: lidojums R��ga-Frankfurte ilgst vien divas stundas un piecas min��tes. Vai nav absurdi ka no R��gas l��dz Frankfurtei (pils��tai V��cijas centr��laj�� da����) var tikt ��tr��k nek�� uz Valmieru (pils��tu Vidzemes centr��laj�� da����)? Man tas vienm��r ir licies sav��di, bet t��ds nu ir cilv��ks ��� vi��a sasniegumi un izgudrojumi itin bie��i p��rsniedz ����ietami lo��isk��s robe��as.

***

Lidma����na ir labs cilv��ka pa��lepnuma simbols ��� ar�� t�� vienm��r p��rvietojas ar degunu gais��.

***

Pavisam prof��na atk��pe ��aj��s po��tiski eksistenci��laj��s p��rdom��s ��� Lufthansas aviokomp��nijas pasniegt�� karstmaize ir p��rsteidzo��i gar����ga!

Lidojot virs V��cijas laukiem, n��kas sev atg��din��t, ka ir Otrie Ziemassv��tki, jo lej�� eso��ais za��ums liecina slikt��kaj�� gad��jum�� par agru rudeni. Tom��r ir piln��gi iesp��jams, ka no aug��as ar�� par to nevar ��sti labi spriest, jo man nav zin��ms, vai tie ir lapu vai skuju koki. [1]

Ieradies Frankfurt��, absol��ti nes��rojos par pirm��t��jo lidma����nas kav����anos ��� man ��eit v��l j��pavada piecas stundas. T�� k�� laika man netr��kst, apstaig��ju (visai pr��vo) lidostu, iegriezdamies teju vai katr�� veikal��. [2] Pabaroju ar�� savu iek����jo k��r��u sp��lmani, ieg��stot sav�� ��pa��um�� v��cie��u sp����u k��rtis (t��s, zin��ms, at����i��as no mums pierast�� fran��u komplekta).

Dom��s pateicos m��tei par maiz��t��m un p��r��dzi��iem, ko vi��a man no r��ta sagatavojusi, lai tagad neb��tu j��izmet milzu nauda, bet, t�� k�� ar�� p��c to noties����anas ��stgriba neatst��jas, dodos mekl��t, kur dab��t k��du zupi��u. Manas v��lmes tiek uzklaus��tas, kad sektora otr�� gal�� atrodu vietu, kur dab��ju lielu, d��rgu b��odu asas, bet gardas v��cu gula��zupas.

Kas attiecas uz kafiju, ��eit to var dab��t par br��vu, tacu ir j��zina, kur to mekl��t. Par kafijas kvalit��ti viet��jos autom��tos gan nem��ku neko spriest; mans kakao bija visai v��j�� un ��de��ains. V��l��k, j��tot, ka sp��ki mani pamet, bet lidma����na v��l j��sagaida, pa��emu ar�� kafiju ar pienu “caf�� au lait”. K��rt��gam kafijot��jam t��da dro��i vien negar��otu, bet man ��� zv��rin��tam kafijas nedz��r��jam [3] ��� tie��i vajadz��ja ��de��ainu, lai var��tu dab��t iek����.��Lidma����na Frankfurte-Bolo��a kav��jas; tas noz��m��, ka man ir iesp��ja nobaud��t ar�� izslav��t�� kafijas autom��ta t��jas pied��v��jumu. [4]

Par sp��ti visiem sirds��stiem un ga��laic��bai, ko sev�� ietve�� lidojums ar p��rs����anos (��pa��i jau ce��ojot vienatn��), tai ir ar�� da��i plusi, no ku��iem pats galvenais ��� iesp��ja izbaud��t pacel��an��s prieku divreiz vien�� un taj�� pa���� dien��. Ar�� neilgais br��dis, ku��a laik�� raugoties lejup, var redzet naksn��g��s pils��tas gaismas, ir ��oti skaists.

Bolo���� ar autobusa un viesn��cas atra��anu vedas necer��ti labi, tap��c dr��z vien jau esmu sav�� numur�� un gatavojos doties pie miera. Diem����l telefons v��l nav sapratis, kur atrodas, un nev��las man ��aut labo v��sti pazi��ot m��jiniekiem, t�� nu vi��iem j��paliek gribot.

Cen��os atv��rt logu, bet attopos, skatoties koka ��al��zij��s, ku����m nevaru atrast kontroles mech��nismu. Jau nosprie��u, ka iesp��ja pal��koties naksn��gaj��s Bolo��as debes��s no gu��amistabas loga man ac��mredzot nav iek��auta cen��, tom��r p��c br����a to atrodu. [5] Elektroniskais ��al��ziju kust��bas mech��nisms ir tik ska����, ka man ����iet ��� to dzird visa viesn��ca. Debesis ir pel��kas.

_____________________________________________________

[1] V��l��k saprotu, ka lapu koki ��eit tom��r ir kaili, k�� tam ar�� bija j��b��t.

[2]��To izv��le ��eit nemaz nav tik liela, p��rsvar�� visu laiku atk��rtojas tr��s ��etri z��moli. Vil��an��s.

[3]��Atcerieties, ka es ��eit sevi nosaucu par zv��rin��tu kafijas nedz��r��ju. V��l��k var��siet pa��i p��rliecin��ties par to, vai ��ie v��rdi v��l b��s patiesi ce��ojuma beig��s.

[4] Cen��os l��koties uz situ��ciju no gai����s puses. Absol��ti nepal��dz fakts, ka pulkstenis r��da 21:15 p��c viet��j�� laika, un man nav p��rliec��bas, ka viesn��ca mani nakts vid�� grib��s uz��emt.

[5] Es ta��u mekl��ju k��du stri����ti vai koci��u, ko pagroz��t. ��eit sien�� ir iestrad��ta pavisam neuzkr��to��a podzi��a. Laikam jau tie��i maz��s lietas ir t��s, kas atg��dina, ka neesmu m��j��s.

Pirms paceļamies, no debesīm lielām, slapjām pārslām sāk krist sniegs; tas nozīmē, ka lidmašīna aizkavējas. Milzīgā dzelzs putna turbīnas ir gana spēcīgas, lai no asfalta norautu ledus kārtu, bet sniega vētra tām acīmredzot tomēr nav pa spēkam, vismaz ne bez īpašas palīdzības, par kuŗas technisko raksturu man nekas nav zināms, bet kas izpaužas kā spilgti oranža “glazūra” uz lidmašīnas spārniem.

Pavisam drīz klāt ir mana mīļākā daļa jebkuŗā lidojumā. Lidmašīna veic plašu un cēlu goda apli pa lidostas territoriju un nostājas skrejceļa galā. Tas, gluži kā svecīšu izgaismots, aizvijas miglā. Lidmašīna uzņem ātrumu un atraujas no zemes, paceldamās 45 gradu leņķī un aiz sevis atstādama visus uztraukumus un Latvijas sniegotos laukus.

Kādu brīdi apkārt valda bezgalīgs pelēkums. Dzelzs putns steidzas, lai tiktu tam cauri, paceļoties pēc iespējas straujāk. Mans ķermenis pārmaiņus šķiet smags un viegls, un sirds jau gaida,. kad atkal varēs redzēt saules gaismu. Pelēkums kļūst aizvien gaišāks, aizvien baltāks.

Lūk, Saule, kas jau mēnešiem slēpusies šeit, augša, tagad lūkojas pretī kā pārsteigta jaunkundze, kam nav iespējams paskatīties acīs. Tieši šeit cilvēks var justies vistuvāk Dievam, šeit, kur mākoņu zeme ir balts un pūkains tuksnesis, kur saule ir spoža un silta, bet debesis – mūžam zilas.

Tomēr sāpes ir tās, kas cilvēkam atgādina, ka viņam nepieklājas šeit būt. Šeit nav nevienas dzīvas radības – putni un citi lidoņi tik augstu nespēj pacelties. Un arī cilvēkam nav paredzēts šeit uzturēties ilgstoši. Debesis pieder Dievam, un tā tas paliks mūžīgi.

***

Lidošanai ir vēl kāds aspekts. Kaut arī es zinu, ka mēs pārvietojamies ļoti lielā ātrumā – pacelšanās brīdī pats biju tam liecinieks –, šeit, augšā, kur vienīgais atskaites punkts ir lejāk esošie mākoņi, šķiet, it kā mēs vilktos kā gliemezis. Kā liels, dzelzī kalts, lidojošs gliemezis. Protams, arī lidojuma ilgums kalpo kā liecība par dzelzs gliemeža patieso ātrumu: lidojums Rīga-Frankfurte ilgst vien divas stundas un piecas minūtes. Vai nav absurdi ka no Rīgas līdz Frankfurtei (pilsētai Vācijas centrālajā daļā) var tikt ātrāk nekā uz Valmieru (pilsētu Vidzemes centrālajā daļā)? Man tas vienmēr ir licies savādi, bet tāds nu ir cilvēks – viņa sasniegumi un izgudrojumi itin bieži pārsniedz šķietami loģiskās robežas.

***

Lidmašīna ir labs cilvēka pašlepnuma simbols – arī tā vienmēr pārvietojas ar degunu gaisā.

***

Pavisam profāna atkāpe šajās poētiski eksistenciālajās pārdomās – Lufthansas aviokompānijas pasniegtā karstmaize ir pārsteidzoši garšīga!

Lidojot virs Vācijas laukiem, nākas sev atgādināt, ka ir Otrie Ziemassvētki, jo lejā esošais zaļums liecina sliktākajā gadījumā par agru rudeni. Tomēr ir pilnīgi iespējams, ka no augšas arī par to nevar īsti labi spriest, jo man nav zināms, vai tie ir lapu vai skuju koki. [1]

Ieradies Frankfurtē, absolūti nesūrojos par pirmītējo lidmašīnas kavēšanos – man šeit vēl jāpavada piecas stundas. Tā kā laika man netrūkst, apstaigāju (visai prāvo) lidostu, iegriezdamies teju vai katrā veikalā. [2] Pabaroju arī savu iekšējo kāršu spēlmani, iegūstot savā īpašumā vāciešu spēļu kārtis (tās, zināms, atšķiŗas no mums pierastā franču komplekta).

Domās pateicos mātei par maizītēm un pīrādziņiem, ko viņa man no rīta sagatavojusi, lai tagad nebūtu jāizmet milzu nauda, bet, tā kā arī pēc to notiesāšanas ēstgriba neatstājas, dodos meklēt, kur dabūt kādu zupiņu. Manas vēlmes tiek uzklausītas, kad sektora otrā galā atrodu vietu, kur dabūju lielu, dārgu bļodu asas, bet gardas vācu gulašzupas.

Kas attiecas uz kafiju, šeit to var dabūt par brīvu, tacu ir jāzina, kur to meklēt. Par kafijas kvalitāti vietējos automātos gan nemāku neko spriest; mans kakao bija visai vājš un ūdeņains. Vēlāk, jūtot, ka spēki mani pamet, bet lidmašīna vēl jāsagaida, paņemu arī kafiju ar pienu “café au lait”. Kārtīgam kafijotājam tāda droši vien negaršotu, bet man – zvērinātam kafijas nedzērājam [3] – tieši vajadzēja ūdeņainu, lai varētu dabūt iekšā. Lidmašīna Frankfurte-Boloņa kavējas; tas nozīmē, ka man ir iespēja nobaudīt arī izslavētā kafijas automāta tējas piedāvājumu. [4]

Par spīti visiem sirdsēstiem un gaŗlaicībai, ko sevī ietveŗ lidojums ar pārsēšanos (īpaši jau ceļojot vienatnē), tai ir arī daži plusi, no kuŗiem pats galvenais – iespēja izbaudīt pacelšanās prieku divreiz vienā un tajā pašā dienā. Arī neilgais brīdis, kuŗa laikā raugoties lejup, var redzet naksnīgās pilsētas gaismas, ir ļoti skaists.

Boloņā ar autobusa un viesnīcas atrašanu vedas necerēti labi, tapēc drīz vien jau esmu savā numurā un gatavojos doties pie miera. Diemžēl telefons vēl nav sapratis, kur atrodas, un nevēlas man ļaut labo vēsti paziņot mājiniekiem, tā nu viņiem jāpaliek gribot.

Cenšos atvērt logu, bet attopos, skatoties koka žalūzijās, kuŗām nevaru atrast kontroles mechānismu. Jau nospriežu, ka iespēja palūkoties naksnīgajās Boloņas debesīs no guļamistabas loga man acīmredzot nav iekļauta cenā, tomēr pēc brīža to atrodu. [5] Elektroniskais žalūziju kustības mechānisms ir tik skaļš, ka man šķiet – to dzird visa viesnīca. Debesis ir pelēkas.

_____________________________________________________

[1] Vēlāk saprotu, ka lapu koki šeit tomēr ir kaili, kā tam arī bija jābūt.

[2] To izvēle šeit nemaz nav tik liela, pārsvarā visu laiku atkārtojas trīs četri zīmoli. Vilšanās.

[3] Atcerieties, ka es šeit sevi nosaucu par zvērinātu kafijas nedzērāju. Vēlāk varēsiet paši pārliecināties par to, vai šie vārdi vēl būs patiesi ceļojuma beigās.

[4] Cenšos lūkoties uz situāciju no gaišās puses. Absolūti nepalīdz fakts, ka pulkstenis rāda 21:15 pēc vietējā laika, un man nav pārliecības, ka viesnīca mani nakts vidū gribēs uzņemt.

[5] Es taču meklēju kādu striķīti vai kociņu, ko pagrozīt. Šeit sienā ir iestradāta pavisam neuzkrītoša podziņa. Laikam jau tieši mazās lietas ir tās, kas atgādina, ka neesmu mājās.

Ar D��oka �� (������) dziesmu “Esmu laim��gs” (������������) nosl��dzam ��o gada apskatu zem��, kas latvietim ir liela m��kla austrumos ��� Dienvidkorej��. Diem����l manas korejie��u valodas zin����anas tie����m nav spo��as, t��p��c esmu galvenok��rt vad��jies p��c ang��u tulkojuma, tom��r dziesmas j��gu, manupr��t, saprast var. Pat��kamu klaus����anos!

Par to, ka esam satiku��ies un es varu gl��st��t tavus matus,

Par to, ka esam satiku��ies un varam elpot, ve��oties viens otr��,

Par to, ka varu tevi apskaut un ��aut asar��m pl��st gr��t�� br��d��,Es esmu laim��gs ���

Par skaisto pasauli, kas tevi paz��st un ir nolikusi ��eit.

Varenaj�� v��j�� un zem slapj�� jumta

Es netieku izmests piln��gi viens.

Nogurdino���� ikdiena un smaga izdz��vo��ana

K��das veiksmes d���� nav kaut kas nenoz��m��gs,

K��da lieliska cilv��ka, kas alla�� palicis man blakus ��� Tevis ��� d����.

Par to, ka esam satiku��ies un varam gatavot ��dienu, ku���� dal��mies,

Par to, ka esam satiku��ies un es varu tur��t tavu roku, kad t�� ir nej��t��ga,

Par to, ka varu tevi apskaut un mierin��t pat tad, ja tas nel��dz,

Es esmu laim��gs ���

Par skaisto pasauli, kas tevi paz��st un ir nolikusi ��eit.

Varenaj�� v��j�� un zem slapj�� jumta

Es netieku izmests piln��gi viens.

Nogurdino���� ikdiena un smaga izdz��vo��ana

K��das veiksmes d���� nav kaut kas nenoz��m��gs,

K��da lieliska cilv��ka, kas alla�� palicis man blakus ��� Tevis ��� d����.

Par to, ka esam satiku��ies un es varu gl��st��t tavus matus…

Ar to ar�� ir nosl��dzies ���� gada apskats Pasaules M��zika Man��s M��j��s 2012! Ceru, ka jums patika! Noteikti past��stiet ar�� man, kas patika, kas nepatika, un ko v��l var��tu uzlabot! L��dz n��kamajai reizei!